SEB MTB maratona 6. posms Smiltenē

Vakardien bija velomaratona pēdējais posms – Smiltenē. Uz iepriekšējiem posmiem kūlāmies šā tā – ar autobusiem, ar vilcieniem. Uz šo jau sanāca pa glauno – riteņus aizveda ar busiņu, paši vieglā mašīnā.

Pati trase bija, man liekas, baigi labā – gana daudz tādu tehnisku vietu, kāpumu un kritumu un lāgiem ar asu pagriezienu galā. Lielākā tiesa pa jaukām ēnainām taciņām, pa granti tikpat kā nemaz. Daudzviet bija smilšu vannas, no kurām citus gadus sanākot baigie dubļi, bet šoreiz varēja iet triecienā cauri.

Sanāca gana daudz bīstamu momentu, avārijas situāciju, adrenalīns bija pa pilnam, – tieši tā, kā tam jābūt. Vairākas reizes man tieši priekšā bija avārijas, kur es dabūju kliegt “uzmanās” un bremzēt cik var, pie sevis novilkt “fāāāk” un lidot tālāk. Vienā vietā man, irdenās smiltīs asi bremzējot, sanāca wheelie sērija, tak tomēr paguvu apstāties, ātrums gan vējā. Un tie stāvie lejupejošie kalniņi (nereti tik stāvi, ka uzbraukt tādā nevarētu) – tajos varēja iet strīpu strīpām garām, tad ir motion blurs, un tad labi sit pa rokām, un ir vienkārši ideāli. Vispār trase bija ļoti ātra, arī plakanajās takās lēzenajos līkumos koki zibēja vien garām. Vispār jau, ja tā padomā, tie tehniskie izgājieni un nebaidīšanās no stāvumiem, līkumiem un negludumiem, ir tie, kas mani glābj. Jo tā citādi, nekāds stiprinieks neesmu, ar treniņiem necik nenodarbojos, tikai tik, cik ikdienā uz darbu aizbraukt. Un tad pa reizei kādu tālāku gabalu, bet tas reti. Tā nu man arī ir tāds, visai viduvējs, manā grupā zem viduvējā, rezultāts. Bet nu tā viņš ir, tas ir tas, ko no sava ķermeņa un sava riteņa patlaban varu izspiest. Katrā ziņā ar sacensībām esmu apmierināts – pirmām kārtām ar to, ka vispār finišēju, bez traumām un ar veselu riteni. Un arī citādi – finišā nebiju galīgi beigts (ai ko niekus, biju, līdz ūdenim knapi aizrāpoju), brauciena laikā neiestājās spēku izsīkums, kad pāršauts pār strīpu, ka vairs galīgi nevar. Un brauciens bija interesants un izbaudāms.

Dzirdināšanas punktā (trases malā stāv sievietes un sniedz glāzes ar spēka dziru un pudeles ar minerālūdeni) pagrābu spēka dziras glāzīti. Priekšā izstieptā rokā ūdens pudele, un es savā alkatībā gribēju arī to. Ieliku glāzes maliņu zobos un grābu pēc pudeles, bet izsitu to tik devējai no rokas un nekā. Bet būtu smieklīgs skats, ja es dabūtu abus, un brauktu bez rokām un dzertu.

Šitāds, “izpildījies”, es izskatījos finišā.

Interesanti, ka katrā braucienā kaut kur ap vidu man galvā iestrēgst kāds meldiņš, ko es visas trases garumā, no līkuma uz līkumu pie sevis dungoju. Vienu reizi, es atceros, tas bija Franz Ferdinand – Fallen pirmās divas rindiņas, vienu reizi fragments no Robert Schimmel “If you buy my cd” (tas, kur “if I let her drive my Porsche she might let me squeeze her tits” vai apmēram tā ;-), un šoreiz atkal bija Franča Ferdinanda – Do You Want To, pa lielākai tiesai tā vieta, kur ir “You’re lucky lucky you’re so lucky”, – tāds es arī jutos.

Vakarā, līdzīgi kā pirms iepriekšējiem posmiem, galvassāpes. Tās ir, cik es saprotu, no pārpūles, nākamajā dienā no tām vairs nav ne miņas. Bet vakarā no vilciena caur pilsētu kratoties cauri pilsētai, galvu bija jātur ar roku. Uz bruģa bija visšausmīgāk. Citādi nekāda vaina. Braucot sāpēja muguras apakšpuse, varbūt vajag augstāku iznesumu, lai nav tā jāsaliec mugura.

Vēl es gribētu izmantot izdevību un paslavināt divriteņus. Neskaitot visus brīvdienu izbraucienu jaukumus, ikdienā ritenis arī ir ļoti praktiska manta. To vienu vakaru, kad man nācās riteni atstāt darbnīcā, tas bija šausmīgi. Es gāju krietnu gabalu līdz tramvajam, gaidīju tramvaju, braucu tramvajā (un tur vēl iekāpa sieviete ar degošu cigareti), gāju no tramvaja uz māju. Vienīgais labums, ka var klausīties mūziku vai ko tādu. Ar riteni tu brauc sastrēgumiem garām paceltu galvu, visi attālumi it kā sarūk, un katrs brauciens no/uz darbu ir nervus kutinošs piedzīvojums. Viena varena izklaide braucot mājās man ir braukt cieši blakus autobusam vai mikrītim, kas pagadās, un ar žilbinošu smaidu lūkoties pasažieru sejās. Pa brīžam pametot skatu uz priekšu.
No riteņbraukšanas mīnusiem varētu minēt, – riteņbraucēji droši vien biežāk avarē kā gājēji, zobrati smērē un plēš bikšu galus, karstākās dienās un ašākos braucienos var gadīties nosvīst, un vienmēr jāplāno uz priekšu, vai galamērķī būs kur riteni droši nolikt vai pieķēdēt. Un tad vēl, ko gan ar riteni iesākt ziemā. Es veikalā redzēju riepas ar radzēm. Pa 25Ls gabalā. Varbūt jāpamēģina ;-)

Vēl es esmu iesācis arī pilsētā braukt ar ķiveri galvā. Nujā, izskatās smieklīgi, bet pie tā tikai pašam jāpierod. Pie runāšanas ar savu ziloņauss telefonu publiskā vietā pieradu ātri. Bet ieguvumi ir ievērojami. Pats galvenais – drošība. Drošība pirmajā vietā! Ķivere, tas ir apmēram tāpat kā drošības josta mašīnā – normāla un pašsaprotama lieta. Otrs – esmu autovadītājiem pamanāmāks, un autovadītāji arī rēķinās, ka ar ķiverēm ikdienā brauc tikai pilnīgi braukt nepratēji un tāpēc vairāk uzmanās.