Man ir interesanti vērot dažādās reakcijas, kas seko pēc RUS.LSM sižeta un Maiznīcas aktivitātēm. Cik gan ātri te dažāda politiskā spektra ļaudis ieņem konkrētas puses. Vai te ir runa par taisnību un patiesību vai tomēr tikai piederības sajūtu? Kāpēc katrs izvēlas to pusi, kuru izvēlas? Es kā cilvēks, kurš tur apkārt pagrozījās divus mēnešus, jūtos kā totāls nezinītis. Melnus pleķus saredzu visu iesaistīto dvēselītēs, tai skaitā savējā, protams. VDD aizsargā valsti, kuras daļa, izrādās, es neesmu, jo ar mani gan var manipulēt, piemēram, draudot ar Krimināllikuma 200. pantu, kuru, kā redzam, man tomēr neviens nepiemēroja. Maiznīca pamanīja iespēju publiski šo situāciju dramatizēt, piemēram, mānoties, ka biju informants vairāk nekā divus mēnešus, nevis tikai divus mēnešus. LSM sižetu veidoja pavirši, piemēram, samazinot VDD sniegto mēneša algu (600 eiro) uz pusi. Internetā ļaudis zibenīgi jau ir izveidojuši spriedumu, par situāciju neko nezinot. Citi izsūtīto Vladislavu tūlīt mālē kā rašistisku spiegu, jo, lūk, deportēts, kā arī Krievijas pilsonis. Citi atkal uzreiz zīmē viņu kā pilnīgu svēto, kurš noteikti nerunāja par sensitīvām tēmām (komunisms, marksisms) un ir tikai nevainīgs aktīvists. Vieni uzreiz apgalvo, ka esmu melis, sakot, ka to pierāda mana mentālā veselība un narkotiku lietošana. Tātad visi ar depresiju vai citām mentālajām kaitēm ir meļi? Visi zālītes pīpmaņi un ekstazī rijēji ir meļi? Cik interesanta loģika. Citi apgalvo, ka šī ir VDD nomelnošanas kampaņa, kuru organizē Maiznīca sadarbībā ar mani un LSM. Cik interesanta sadarbība, kurā neesmu vairs gaidīts Maiznīcas telpās, ha. Kāds man izdevīgums no šī daudzpusīgā viedokļu un informācijas kara? Interesanti, ka latviski rakstošie mediji par šo situāciju klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Krievu LSM veidoto pārpublicēja tikai krievu Delfi, press.lv un citi mazāka mēroga krieviski rakstoši blogi/mediji. Kāpēc latviski runājošiem šī situācija neinteresē? Kāpēc latviski rakstošie žurnālisti par šo situāciju nav interesējušies? Kāpēc šī divvalodīgā mediju vide mūsu valstī ir tik krasi atšķirīga? Plaisa eksistē. Tā ir milzīga. Tai nepalīdz arī manipulēšana ar informāciju, slepenība un meli. interesanta arī ir Maiznīcas domāšana. Stāstot, ka Vladislavs Latvijā dzīvojis ilgus gadus, šeit strādājis un mācījies, tas jau pa lielam neko nenozīmē. Arī es biju VDD informants, kamēr par to nezināja ne mani draugi, ne paziņas, ne ģimene. Ko visi iesaistītie zina par Vladislavu? Cik daudz par viņu zina? Tā patiesi zina? Smiekli arī par VDD bailēm atzīt par savu darbības stilu. Mazliet nožēlojami, ka kabinetā var stāstīt par Krimināllikuma 200. pantu, bet medijos muld, ka ar mani nekad nekā nav saistīti. Gļēvulība, baiļu sēšana, manipulēšana ar informāciju - ar šo nodarbojas visas iesaistītās puses. Tāds kārtīgs informācijas karš, kurā katram, šķiet, mērķis attaisno līdzekļus. Es turpināšu klusi sekot līdzi šai situācijai. Iesaku to darīt arī tev. Aicinu arī cītīgi padomāt un izpētīt, pirms meties aizstāvēt valsts iestādes, konkrētus aktīvistus vai jebko citu. Vai piederības sajūta ir tā vērta, lai aši nostātos kādā pusē, nezinot pilno bildi? Es ceru uz atklātību, patiesību un godīgumu šī stāsta beigās. Pat ja patiesība varbūt atklātos pēc 80 gadiem, kad kādam beidzot ļaus ieskatīties arhīvos, e-pastos un sarakstēs. Sociālie tīkli, algoritmi, informācijas burbuļi un "mākslīgais intelekts" ir ārkārtīgi bīstami rīki. Šādās reizēs gribas šo vidi pamest. Te reti kad ir kas labs. Riešana citam uz citu, pārmetumi, dusmu izgāšana un piederības meklējumi. Vai ir kāds, kurš arī ieklausās, nevis tikai domā, ko tālāk pateikt? Cerams...