Lūk, ar tevi pašu saistīta analoģija.

Gnidrologs tev gadiem ilgi centās iestāstīt to, ka mūzikas skaņdarba skaistums nav uztverams un izjūtams mērot un salīdzinot frekvences, decibelus un matemātiski analizējot nošu rindas un akordu secību un izkārtojumu. Mūzikas skaistumu spēj izjust tikai cilvēki, kuriem piemīt, ja tā var teikt, īpašs čujs. Un jau sen ir labi zināms, ka visiem cilvēkiem tas nav dots (zilonis uzkāpis uz ausīm). Tavām smadzenēm tas nav dots, tāpēc tu mūziku nespēj saprast.

Precīzi tas pats attiecas uz muļķību vs gudrību. Neeksistē konkrēti formulējami, eksakti, salīdzināmi nosacījumi, kurus civēks var apgūt un tādā veidā kļūt gudrs. Tāpat kā ar mūziku - šīs spējas cilvēkam vai nu piemīt kopš dzimšanas, vai nepiemīt. Ir iespējams apgūt kolosālu zināšanu daudzumu, būt supererudītam enciklopēdistam, un tai pašā laikā būt muļķim, ja nepiemīt šis gudrības čujs, ņuhs un poņa.
Un tev tas viss nepiemīt, kaut arī esi ķīmijas doktors.

Tev nebija un joprojām nav saprotams, ka ārpus empīriski izmērāmām un salīdzināmām būtībām eksistē tādas, kas nav (nu labi, pieņemsim, ka pagaidām) empīriski izmērāmas un salīdzināmas.

Un tā kā tu to visu, ko nevar izmērīt un eksperimentos atkārtot, uzskati par ezotēriskām pasakām (kā jau visi muļķi), tad samierinies ar to, ka līdz sava mūža GALAM tā arī paliksi muļķis, kā arī, protams, nespēsi citos cilvēkos atšķirt gudrus no vienkārši izglītotiem un zinošiem.