> T.i., sociālā dzimtes akceptēšana, pret ko rakstā šķietami iebilst, kā reiz ir labākais, neintruzīvākais risinājums gan konkrētos gadījumos, gan globāli un ilgtermiņā (un sagādātu komfortu arī tiem, kas ir cis-, bet negrib atbilst dzimtes stereotipiem)

Personīgi man arī tas gan nav pieņemami uz filosofiskiem pamatiem ("Platons man ir draugs, bet patiesība ir lielāks draugs"), bet ne tādā mērā, lai es par to ietu jebko darīt — kamēr nenotiek šādu prakšu iecementēšana likumu ruļļos, lai taču cilvēki sauc cits citu pēc savas patikas, lai tikai neliek man piedalīties viņu savdabīgajās spēlēs.