Man šķiet, ka Denets to domā nevis normatīvi, kā "būtu labi/nebūtu slikti, ja dažas reliģijas paliktu aktīvas vēl ilgi", bet tīri deskriptīvi, kā "ļoti iespējams, ka vismaz dažas reliģijas paliks aktīvas vēl ilgi".

Par budismu un "mentālajām ellēm", tas parasti tiek lasīts aptuveni kā "darot sliktas lietas, indivīds riskē iedzīvoties pašpārmetumos, neirozēs un citu veidu ar ciešanām saistītās jumta aizbraukšanās, no kurām pašam izeju atrast neizdosies un radīsies sajūta, ka tas nekad nebeigsies".

Nav izslēgts, ka sabiedrībā, kurā pret šādiem mēmiem praktiski nav rezistances (jo tie tiek uztverti kā fakti, vienalga, vai par paša galvu vai metafiziku), šādas sekas tiešām ir daudz determinētākas, nekā brīvdomājošā sabiedrībā, jo, pastrādājot kādu no šīm sliktajām lietām un ticot šim naratīvam, indivīds būtībā "pats sevi nolād".