Šos pastāstus gan dažādi budisti interpretē visai atšķirīgi (piemēram, daudzos paveidos šīs "elles" un "paradīzes" tiek traktētas kā psiholoģiski/mentāli stāvokļi, uz kuriem indivīdu "nosūta" viņa personīgā kognīcija, nevis kā metafiziskas lokācijas), taču kopumā jā, arī šajās reliģijās var atrast "svētos" karus, biedēšanu ar degšanu (vai salšanu, vai šķīšanu skābēs) dažādās ellēs (nereti n-tās reizes pēc kārtas, jo var gadīties, ka tavs specifiskais sliktuma līmenis nebūs notiesājis tevi uz vienu ar Knuta notāciju aprakstāma skaita gadu ilgu sesiju ar nīčeāniskas mūžīgās atgriešanās elementiem, bet uz, piemēram, desmit tūkstošgadīgām pēcnāves sesijām pēc katras no nākamajām desmit dzīvēm), gan ierastus, gan eksotiskus "tikumisma" paveidus utt., utjpr.

Proporcionāli tur tā visa varbūt arī ir kopumā mazāk, nekā ābrahamiskajās reliģijās (jebšu atsevišķi budisma un hinduisma paveidi visas šīs lietas uztver kā metaforas, nevis kā faktus), bet neesmu vēl sastapis tādu reliģiju, kuru pazondējot, no tās nelīstu laukā guļoša saprāta mošķi.