Es tikai atkārtošu ne savu, bet arī sekulāro postkristīgo ateistu vai pat postislāmistu (Ajāna Hirsi) elementāras patiesības konstatāciju: neviens taču nenoliedz, ka problēmas ir gan islāma, gan it kā kristietības faktiskajām vēsturiskajām izpausmēm. Tikai vienā gadījumā tās problēmas saskan ar islāma pamattekstu, tradīciju un mesidžu, savukārt otrā gadījumā lielu lomu spēlē cilvēcīgais (teoloģiski - grēka, cilvēka disfunkcionālais) faktors, ne tik daudz pati kristietība per se. Piemēram, islāma globālas teokrātiskas impērijas vadītājs-kalifs ir problēma, kura ir balstīta jau pašā islāmā, tā tekstos un pamatos kā tādos, savukārt imperators Konstantīns, kurš izsīkušo romiešu kultu vienkārši polittehnoloģiskā ceļā nomaina ar kristietību - tā gan ir problēma jebkuram, kurš kaut uz brīdi ir atvēris jauno derību.
Kāpēc to ir tik grūti saprast?