Principā jā, jo tikai Dievam pieder galīgais vārds izspriest, vai konkrētais cilvēks savā dzīvē sekojis Kristum (proti, ir bijis kristietis) gan vārdos, gan darbos. Mums, palicējiem, paliek Lutera teksti, domas un daebi, un vismaz manās acīs viss norāda uz to, ka Luters, par spīti savām kļūdām un trūkumiem, bija ne tikai labs sludinātājs, bet īstens Dieva vīrs.

Jā, tas ir diezgan skandalozi. Kad Kristu sita krustā, viņam blakus bija divi reāli noziedznieki, kas pastrādājuši baisus varas darbus, ja reiz bija izpelnījušies šādu nāvi - viens smējās par Kristu, otrs viņam lūdza piedošanu un ticēja, uz ko Kristus atbildēja, ka šis otrs noziedznieks jau todien būs kopā ar Jēzu paradīzē. Tieši tāpēc kristietība ir tik fantastiska, jo tā dāvā līdzcietību, svētumu un mūžīgo dzīvošanu pat varbūtējam masu slepkavam, jo šādu pazudušo avju dēļ Kristus jau tieši nāca pasaulē, nevis pie tiem, kuri jau tā paraduši spodrināt savas spalviņas ar morāles darbiem un tikumiski tīru uzvedību. Vesels lērums pagānu pirms Kristus un arī Kristus laikā dzīvoja no morāles viedokļa perfektas dzīves (piemēram, stoiķi), tāču kristiešu atkārtoti un nemitīgi norāda, ka, ja šie ētiskie pagāni netic un netiek kristīti, viņi nevar būt pestīti. Tāda ir kristietība un tāds ir Dieva ceļš un viņa nodoms, vai krīti sašutumā vai tici.

Nezinu gan, lēģeri un šaušanas principā ir pamatoti marksistu doktrīnā, un vairumam šo šāvēju viņu motivācijās un leģitimizācijas bija tieši ateistisks fons. Ļeņins, piemēram, izcēlies ar absolūtu amoralitāti, kas sakrita ar absolūtu Dieva noliegumu. Varbūt tur ir kāda saistība, nezin, taču vismaz 20.gs. prakse liek mums būt ļoti uzmanīgiem pret dažādām rietumu ateisma formām, kas tika ekritiski pārņemtas arī Āzijā.