Turklāt tu, šķiet, speciāli jau visu vienā katlā. Kristieši pirmajis gadsimtos sevišķi kritizēja romiešu "māņticību" - ar to domājot visādus pasākumus labas veiksmes piesaukšanai, ļauno garu aizbaidīšanai, auglības pieburšanai utt. Reformācijas laikā par māņticību vairāk kritizēja katoļus viņu apsēstībā ar rituāliem, svēto kultu, dažādu relikviju dziedinošajām vai veiksmi piesaucošajām spējām, īpašu ēdienu lomu rituālos utt. Pēc tam puritāņi un protestanti Eiropā jau sevišķi nenoliedza raganu un viņu darbu eksistenci - citādāk jau nebūtu, ko un par ko dedzināt. Tā māņticības izpratne, ko tu mini, no filozofiem luterāņu teoloģijā iegājās apgaismības laikā, kad runāt par sātanu, dēmoniem, elli un enģēliem arī kļuva par "māņticību".