manuprāt, šo diskursu neizvērstā veidā aizsāk Nīče ar savu perspektīvismu, taču Rortijs to formulē visuzstājīgāk; nezinu vai viņa ironismu var saukt par teoriju, drīzāk par skatījumu un to pašu perspektīvu, taču viņš labi apzinās, ka arī viņa stāsts ir tikai viens no, lai arī tajā ir pietiekami daudz metafizikas. kad viņu lasīju (tas arī bija kādu laiku atpakaļ), nemaz neievēroju, cik lielā mērā viņš ir ietekmējies no Nīčes, likās, ka viņš jau atkal izmanto kārtējo autoru savām vajadzībām..