Pēdējā laikā esmu pamanijusi sev stulbu īpāšību - es skaistus puišus neuzskatu par reāliem cilvēkiem, bet skatos uz viņiem drīzāk kā tēliem, kāda stāsta varoņiem. Varbūt jāpievēršas vizuāli ne tik tīkamiem cilvēkiem, lai sajustu dzīves, nevis atēlu pievilcību, kaut arī iespējams, ka tad es pārlieku iedziļināšos cilvēka raksturā kā personāža būtībā. Bet dzīve tikai slīd gar acīm ar kropļiem, smukām un ne tik smukām meitenēm, gudriem un ne tik gudriem cilvēkiem un bailēm, kuras uzmācās tad, kad esi pārāk iesaistīts, tad, kad viņi sāk kontrolēt mani nevis otrādi.