Par sievietību
No teksta rodas teksts, no filmas – filma. Ir daži rakstnieki, kuru darbu iespaidā man palielinās vēlme komunicēt ar viņu radīto, atbildēt viņu tekstam ar savu. Mazliet biežāk tās tomēr ir sievietes, no latviešiem pagaidām gan tikai Inga Ābele.

Sievietes mākslinieces aizvien domā par savu sievietību daudz vairāk kā vīrieši par savu vīrietību, arī apkārtējie viņu dzimuma statusam mēdz piešķirt papildus nozīmi. Ir grūti tikt pāri vīriešu normai, kad tas notiks, zudīs feminisms.

Sievietēm jājūt mazāk un sievietes nejūtot iekāri, viņas netieši aizvien domājot par bērnu tur klēpī, pat ja tas vēl nav kļuvis aktuāls. Sievietēm, kuras atļaujās par to aizmirst, tiek piedēvēts jēdziens maucība. Gribētos, lai neviens neaizmirstu, ka pat sievietes mēdz iekārot, lai cik neticami tas neizklausītos – pat kreizī neracionāli.

Būt radošai sievietei vēl joprojām mazliet nozīmē būt par misionāri. Latvijā gan viss aizvien spējot būt savādāk, mēs dzīvojam tādā kā sava veida Fellini sieviešu pilsētā.