Es tik bieži esmu redzējusi asins stindzinošus skatus kā uz Barona ielas izplājas (nokrīt) velosipēdisti tramvajam deguna galā, ka es brīnos kā nervi tiem tramvaju vadītājiem vēl tur. Ne viņiem ķiveres, ne vestes, ne kā. Un ta skaties - vai ceļās augšā, jeb ātrie jāsauc un jāskrien klāt palīdzēt. Nesen viena māmiņa nomaucās ar mazu bērnu velokrēsliņā (bremzējot pie krustojuma). Pašai nekas, bet sīkais no kritiena baisi sāka bļaut. Māmiņa, zaļā sdzīves pierkitēja, kušinot uzrausās atpakaļ un aizbrauca tālāk. Nu mazais brēca, tad jau pie samaņas vismaz bija, bet nu vai tā vajag, es tiešām nezinu. Tikmēr visa satiksme stāvēja šausmās līdz zaļās dzīves cienītāja aizminās drošos attālumos. Tā laikam izskatās sakārtota dzīve. Es tiešām nezinu.