es gulu gulu
Es gulu, gulu man sapnī rādās,
Mans mīļais are man nerunā
Es sēž pie loga raudādama,
Mans mīļais sedlo kumeliņ
Uz zirga lekdams cepuri cēla,
Ar Dievu sirsniņ mīļākā

es domāju, par ko šī dziesma - visdrīzāk karā ejamā, tāpēc ar viņu nerunā, jo pateikt nav ko .... pašam skaidrs, ka jāj uz vienu gala staciju .... sirds pilna, kaklā kamols ... kas jādara, jādara ...


lai gan tajā laikā bija citāda attieksme - kaut vai strēlnieki uz karu ar puķēm uz atlokiem un fotkām tecēja ar dziesmām un orķestriem .... caur gaļas mašiņu

bet var būt tas bija alternatīva
Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi,
Man rītu agri jāceļas,
Sirds kūst man vienās žēlabās,
Sirds tavām dziesmām līdzi kūst,
Kā viņas līst un rimst, un plūst.

Man rītu agri jāceļas,
Man saules nav tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Tu šūposies vēl saskaņās
Līdz rītam, kad man jāceļas,
Tev birzē ritēs rasas zelts,
Man vecais slogs būs plecos velts…
Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi!