par pasaules lāpīšanu
te nesenkā saskāros ar diviem savdabjiem - vieni empatizēja tā, ka sāka spļaudīties uz jebkuru varas pārstāvi

es saprotu, empātija ir cilvēcīga parādība, ļauj saprast otra sajūtas

cita lieta ir pasaules lāpīšana - ja nešaubos par pasaules lāpīšanu bija kāds latviešu pastāsts, bet arī vācu stāsts par gudro līzi, kura gāja uz pagrabu pēc piena un raudāja uz vietas sastingusi, nāca visa saime un skatās gudrā līze raud - ko raud? skat mūrnieks atstājis ķelli karājoties, gudrā līze apprecēsies, viņai būs meita un meitu sūtīs pēc piena pagrabā un tad tā ķelle uz to meitu un visiem jāraud - un gudrā līze raud

nu jā, tāpēc spļaujam acīs jebkuram karavīram - gudrās līzes, piss viņas zirgs

un tad te viens lordiņš, fordiņš smerdelis

cerams šamais mājas atlstēgas nelieto, atvēl bomžiem ciemoties un palikt

ja es viņu satikšu, goda vārds, centīšos to kruto nikon fotoaparātu atņemt - tīri aiz intereses, vai spirināsies pretī vai nē, un ja nē, pamēģināšu tai pusplikaijai pupainajai pakaļā iekniebt - nu tā aiz intereses, pa zobiem dabūs ka nograb, tur ūdenī nezīlē ;) pļūtaks!

kā tas ir dzīvot pasaulē bez goda un pašcieņas?


Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību;
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!


aha, un pēc tam pieslēdzās mūsu cibas slimiķis aka vārdpļūtis ekstrandžēro - arī empāts zajebis, zirgs viņu nepaņems, nīlzirgs! visu saprot, visam piekrīt, pārdod dvēseli, lops!