par mākslu un māGslu
bija iespēja laiks un gribēšana, vairākus gadus papirku biļetes uz simfoneta rīga ... skaista mūzika, glauni ģērbti cilvēki, mierīgs un piepildīts vakars, sirds miers un jaukas domas

tomēr simfonetai ir niķis, sezonas sākumā šamie sāk ar dziļiem klasiķiem, kamēr sezonas beigas pabeidz ar ultramodernismu

tas ultramodernisms izskatās apmēram šādi, kad buņģieris pieceļas kājās pieiet pie kārtī izkārtām izkaptīm un sāk pa viņām vālēt ar motorzāģi vijoles lociņu vai ēveli vai divroku zāģi vai otrādāk, karoče trobelis afigennijs

tas īsumā par to, bet ievērības cienīgs ir publiks - viņš nemainās, katrā krēslā katru gadu sēž tie paši personāži - gočpendel!
un kad sākas šitas te - vijole pret arfu ar naglu - kopīgi pamet zāli, es sēdēju rindas vidū, ja būtu pie malas, muktu līdzi