vakaros, kad palēnām, lēnītēm gatavojos gulēt, es pieeju pie loga un
redzu kā pāri ielai uz koka mājas lieveņa kāds personāžs smēķē.
Rudeņos, kad biju pīpējusi pie loga, mēs skatījāmies viens otrā. Tad
es izslēdzu gaismu un viņš turpināja vērot manu siluetu pie atvērtā
loga. Varbūt tas ir romantisks urla, bet izskatās, ka pidžamā un čībās
smēķē uz kāpnītēm pie puspavērtām kokā grebtām durvīm no kurām peld
silta gaisma kā no
svecēm.
kādā vakarā es saņemšu dūšu un ātri skriešu pāri ielai iepazīties.
Viņš domās, ka esmu traka.

manā ielas galā jau tādi urlas nemaz nedzīvo.