kauja nārnijā:
Man likās, ka novembris mani darījis rūgtu un sērīgu. Bet šodien sāku ievērot, ka mēs te visi šajā valstī tādi vāji un nogruzījušies. Uzsnigs sniedziņš balts un Latvijai ap sirdi kļūs silti silti.

Uz manas palodzes kuģis ar gaišām burām, istabā norisinājās kauja Nārnijā, kauja zem segas.
Jābrauc brīvdienās pie jūras, ūdens dievs noteikti palīdzēs man, māsai. Brīvdienu plānu noteikti man pateica kuģis,

Ja man būtu teikšana, es nomainītu mūsu valsts vārdu. Tā kļūtu par Nārniju un es liktu kokiem pamosties un mūs sargāt. Mūsu pludmalēs dzīvotu lauvas un parlamenta sanāksmes notiktu cirka apaļajā zālē kopā ar akrobātiem, velosipēdistiem lācīšiem un visu pārējo cirka komandu. Varbūt Valdis un exValdis arī varētu pēc šiem darbiņiem, kuri nepatika vai nepadevās, iet strādāt cirkā, ja gribās kādas pārmaiņas. Varētu būt aizraujoši, ne... kaut gan akrobātam un zvēru dresētājam cirka arēnā noteikti piemīt lielāka atbildības sajūta nekā visiem mūsu Valdīšiem Ministrijā, kas arī ir atsevišķa valsts.

Pacietību, spēku un izturību. "Labāk" ir jāiekopj kā dārzs un jāaudzē spēcīgu "Labāk" sevī. Baigais pagrimums, visi netīri. Pilsētas centrā noduru acis, es nespēju skatīties šo cilvēku sejās. Mūsu pilsētā cilvēki jau vispirms ir vienaldzīgi pret sevi - tie visi ir netīri un nekopti, kāpēc gan mums pārmest vienaldzību pret citiem. Un empātijas spēju atmodina tikai šaušalīgas traģedijas.

Vēl arī pēdējā laikā ievēroju, ka mūsu ielās arvien vairāk resni cilvēki. Tiešām tādos apmēros vienaldzība pret sevi, pret skaisto..vai kāds vēl iet uz izstādēm un koncertu...? Vai arī tikai uz gaļas paviljonu pēc cūku indīgajām aknām, lai vēl vairāk uzbriedinātu savas aprises? Mēs taču bijām zināmi kā skaistie latvieši, staltie un gaišie, ne? Vai tas ir tikai mans priekšstats no bērnībā klausītām pasakām...

Varbūt esmu naiva, varbūt dzīvoju Nārnijā.