Penelope avatar:
Dažreiz apnīk dezertēt no visām bandām un armijām, esmu nogurusi un padodos. Tad kad esmu nogurusi un padodos, es parasti sēžu ar čupačupu vai aliņu tumsā un klausos vai mani kāds dzird. Visbiežāk kāds tiešām atsaucas uz otrā dzejoļa pirmās rindas devīto visklusāk izrunāto vārdu. Vēl es svārstos, iespiežot mēli starp zobiem, lai pasāp kamēr pāries un kurš gan vēl tik lieliski svārstīsies.
Dienās, kad manas acis ir lielas un šaudīgas, es visur caur un cauri saskatu bailes un savus melnos atspulgus skatlogos, kā ātrrunāšanas sacensībās deklamēju gan sāpīti, gan eposu un pavisam nejauši uzgrūžos, apgāžu...krīt piena glāze no blakussvārstītāja rokām; mēs blakusklusējot aizveramies pie ēdmzāles milzu zilpelēkā pārākuma. Vidusskola - sēžu tur un mēģinu saskatīt kurš vēl ir atnācis šodien paskatīties, cerams, ka tas kuru mīlu ir uzgriezis man muguru, salīcis, pārliecies strēbj pelēku gurķu zupu ar tārpveida sīpoliem, akurāt četriem vienmēr kartupeļu kubiņiem(un tur iekšā arī speķis sacepies ar pavāres mīlestību). Droši vien viņš nemaz nezina, ka es eksistēju un mīlu viņu, tā es allaž ceru un tāda esmu.

Kura māsa jums patiks labāk - tā kurai sehīga miesa vai tā, kura pa vakariem izkopj perfektu pa laminātu slidināšanās tehniku?
Dzeltenie atmiņu un miroņu vālodzēni, kamön, šaize ♡



*vēl mēs šovakar izvirzījām projektu par dāvanām bērniem Ziemassvētkos.
Arlabunakti,rītdiena arī jādara

*nezin kā bet manā palodzē pēkšņi parādījās Sig kompaktdisks un šī dāvana šķiet nozīmē, ka laime ir šajā esības mirklī, ne.

*paldies,