Kur es tagad esmu un kas pa šo laiku ir mainījies.
Dzīve ir laba. Mums, cilvēkiem, kas dzīvo Eiropā, es neteikšu par kara plosītām valstīm, bet par mums. Cilvēkiem, kuriem ir dots viss, lai labi un droši justos. Tas ir jānovērtē, jābūt pateicīgam un jābauda.
Es esmu šeit, šodien un kā teica mans dzīvesbiedrs:"Mana laime ir šeit vakaros, kad apguļos gultā un vēl daudzas citas laimes man ir, bet šobrīd gultā ir vislielākā laime."
Tik vienkārši. Patiesi un vienkārši, bez uzbudinājumiem un triekšanās. Kādreiz šķita, ka obligāti jāiet tur, kur ir visi un jādara tas, ko dara mani intelektuālie elki. Es tobrīd biju iztriekusi savus spēkus un dvēseli tukšu, bezspēcīgu, lai tikai spīdētu&laistītos(tiešā nozīmē, to sapratīs tie, kas mani pazīst un atceras no 2011-2013) un būtu pamanīta. Tā tam bija jābūt. Tas tajā brīdī bija tā vajadzīgs. To prasīja mana attîstība uz to kas es esmu tagad. Haha, tagad esmu kas? Divu bērnu māte, kas februāra vakaros apsver ar ko jāsāk pavasara dēstīšanas darbi, kuras sēklas jāsagatavo jau tagad un vai februāra beigas tomātiem nebūs par agru.
Tieši tā, viss ir piedzīvots, nav bijis miera, lai nonāktu šeit un saprastu, ka šeit ir miers un laime. Laime ietilpst mierā un miers laimē. Kā pirmais sniegpulkstenītis liek smaidīt visu atlikušo dienu un piecas minūtes ilgāka dienas gaisma šķiet piepildoša 😊