Kādu vakaru gulēt ejot, mans dzīvesbiedrs pajautāja, kāpēc man esot tik maz draugu Latvijā. Man ir divas draudzenes(viena ir dvēseles cilvēks Ilze un otra ir no otrās klasīts jau), viens dvēseles draugs, māsa un mamma. Vai tad vajag vairāk, es viņam jautāju. Man vispār pietiktu tikai ar vienu cilvēku. Es neesmu noslēgts vientuļnieks, kurš dzīvo tikai peldus sasniedzamā aizā okeāna viļņu šķeltās klintīs. Dzīves skola ir mācījusi, ka savas dvēseles atslēdziņu nedrīkst izdalīt, bet īstu draudzību kā labu vīnu vajag pastāvināt un pēc tam baudīt kā vērtību nevis no lētiem vinčikiem sadzerties. Varu divus mēnešus neteikt ne vārda un tad uzrakstīt vēstuli un izplūst mīlestībā. Tā tas ir patīkami, man. Es negribu draugus katru dienu, bet dažreiz un viņi mani saprot. Pārējie ir paziņas pie kā aiziet ciemos uz tēju, satikties ar bērniem rotaļu laukumā, ielūgt uz vakariņām utt.
Mums ir labi vienam ar otru un mīlestība lido viena pati tūkstoš kilometrus, ar to nav katru dienu jārunā.