Mans dārgais dzīvesbiedrs nesen mani atkal noķēra aiz matiem uz nervu sabrukuma robežas. Esmu perfekcionists, slims perfekcionists. Es nespēju atpūsties, sēdēt un neko nedarīt. Ir tāda sajūta, ka man nepārtraukti jānodarbojas ar kaut ko lietderīgu. Līdz šim mana atpūta bija, piemēram, 10km skrējiens pret kalnu reizi nedēļā ar 220m augstuma kāpumu. Mazohisms! Tāpēc viņš man teica - reizi nedēļā paņemt dienu tikai sev vai dažas stundas un vienatnē aiziet uz Mineralbad, piemēram, un izbaudīt pirts procedūras. Tagad es to arī daru. Veltu laiku sev un tas ir skaisti un labi. Šorīt sēdēju uz baseina malas un caur stikloto sienu vēroju kā ārā rudens dzestrumā rosās ļaudis, velobraucēji traucas lejup no tilta, šūpojas koki un to papas pamazām jau krāsojas un tad ieniru atpakaļ vēsajā ūdenī un jutu kā uzmetas zosādā, kā minerālūdens burbulīši iekož ādā...