Šonakt pilnmēness kā tāda saule spīdēja manā logā un es biju par slinku, lai aizvērtu žalūzijas, labprātāk mocījos bezmiegā. Nakts vidū šķita kaut kā loģiskāk mocīties nevis piecelties no gultas. Varbūt biju pat apmierināta, ka sabiezējušie mākoņi tomēr naktī pašķīrās lai dotu ceļu skaistajai nakts saulei. Varbūt caur miega un sapņu šķidrautiem arī man šī žilbinoši baltā poga šķita valdzinoša vairāk nekā mokoša.