omes sapnis:
Anight in fear. Joprojām sapņos bieži nonāku vecmāmiņas majā. Agrāk es viņu vienmēr redzēju dārzā vai mājā viņa
sēdēja raibās vilnas zeķēs, priekšautā ar diviem vai 3 lakatiem ap galvu. Viņa sēdēja virtuvē pie galda un grieza ābolus
zāvēšanai vai tāpat vien nogrieza āboliem mizu, tāpat vien aiz labsirdības. Dažreiz viņa sēdēja dīvānā adīja un skatījās
televizoru, kad ārā zeme jau bija melna un dārza zāle vijās ar melniem ābeļzariem, pieskārās skārda horizontam; tajās
dienās lietus nelija, bet suns stutējās pie mājas stūra vai vārtiem.
Sapņos vienmēr varēju ar viņu parunāt, viņa dažreiz bāra, dažreiz uzsmērēja desmaizi un pastāstīja par kaimiņiem kaut ko
mazsvarīgu. Šonakt es atkal atvēru skaistos koka vārtus, gāju garām kailam jasmīnkrūmam, garām puķu dobei,
kur rozes bija sasegtas pārziemošanai. Kailos ābeļzaros karajās daži sarkani ābolīši un ierējās suns, kurš arī nu jau miris.
Bet nekur nebija viņas, visur izmeklējos, es apsolu, šis sapnis bija garš!
Izstaigāju istabas, pēc vīgriezēm un skaidām smaržojošos bēniņos viņas nebija. Pat pļavas vārtus vēru un bridu slapjā zālē,
vēroju, varbūt tālumā viņa stāvētu pie vītoliem, kaut ko zāģētu(tāda bija tā ome - ar cirvi nokāva trusi un apzāģēja kokiem zarus,
kad vajadzēja). Šķūņos, vistu kūtiņās, siltumnīcās, kurām vējš dažviet atplēsis plēvi, visās vietās glabājās atmiņas, pierādījumi,
ka viņa tur staigājusi tik tikko. Darba cimdi pamesti uz bluķīša, šķūnīša durvis, kur mopēds, līdz galam vaļā... virtuvē uz galda
līdz pusei izdzera vēl remdena kafija. Viņa tik tikko te bijusi, nav.

Debesis nerāda nevienu dzidri zilu spraugu, visums aizsedzies
ar biezu tumšpelēku masu.

Kā tad? Viņas vairs nebūs? Tas ir mans mīļākais cilvēks, kuru varu satikt tikai sapņos un pamosties siltā gaismā,
jo ome ir vismaz sapņos.

"Sasodīts, tētis būs paņēmis viņu pie sevis," es nodomāju. Tagad tētis ies pie viņas ciemos naktīs. Nevar taču vecai un gausai omītei
visu ģimeni uzvelt viņas mūža mājās.




Bet rudeņos, ejot pa Kapsētas ielu(jea, labs nosaukums ielai Aucē), sajā mājiņā vienmēr logi ir tumši un aiz mana atspulga, nojaušu
to dziļumu, noslēpumu un zinu, ka tur kāds vēl dzīvo. Tur ēnās kāds vēl ir un būs, kamēr būs par ko rūpēties un sargāt. Un es zinu,
ka māsa, tētis, visi brāļi, mamma būs drošībā. Mums nekas nevar notikt, kamēr vien mēs atceramies, ka mūsu saknes nāk no šīs
mājas, dārza, personas.

--- un kā jau man ļoti svarīgas un paliekošas ir detaļas, tad atceros, ka visos šajos sapņos man mugurā ir platas, plandošas, izcakotas,
neskaitāmās kārtās, izšūtas, krokotas baltas drēbes(ka tajā bildē aptuveni). Mans apģērbs aizņem tik daudz vietas, ka nelielajā virtuvē
es ar grūtībām kustos, lai kaut ko nesagāztu un esmu gara un milzīga salīdzinājumā ar omi,
kuras augums bija izstiepies gandrīz līdz 160cm.