Urā! Mēnesi neesmu smēķējusi! (Ok, vienreiz 8.dienā norāvos tad kad pusnaktī kavējās vilcieni un biju ar dēlu Karlsruhe 200km no mājām,haha)
Vairs pat negribu, nedomāju par to. Tikai sajūtot cigarešu smaciņu, nodomāju, ka es vairs tā nedaru. Dažādi uzlabojumi veselības ziņā jūtami, piemēram, vairs nav nepārejošais krekšķis kaklā. Ļoti labi : nav alkohola, tabakas un citu apreibinošu vielu manā ķermenī. Vienalga nemitīgi nāk miegs, jāaiziet un jā uztaisa analīzes, varbūt tomēr kaut kāds dzelzis trūkst...
Jaunajā darbā dāvāju sev nebijušu stresa daudzumu, jo vēlos sevi pierādīt kā nevainojamu darbinieku. Saprotams, tas iet roku rokā ar manu, aptuveni pirms diviem gadiem radušos, apsēstību sevi pielīdzināt kaut kādiemašas radītiem ideāliem standartiem. Tas it kā nav feini, bet viss cits ir. Kā dzīvesbiedrs teica, ja es pati apzinos, ar ko nodarbojos un neveicu nekontrolētas darbības, tad nav slikti
Reizēm šķiet, ka pārstrādāšos un par daudz sevi nodarbināšu kā rezultātā iestāsoes manas sistēmas sabrukums, kas ir vislielākās kontrolfrīka šausmas. Piemēram, šajā nedēļas nogalē es cepu kūkas, apmeklēju trīs draugu un paziņu ģimenes, biju restorānā vakariņās ar saviem un vēl trešo draugu bērnu un radīju bruņinieku tērpus karnevālam no kartona, un izstrādāju interjera dizaina plānu sākuma fāzē. Un tas viss paralēli normālajām rūp par ģimeni, sevis sakopšanai un laikam, cik atceros, īsi pirms izrubīšanās komā, gultā biju lasījusi grāmatu.