Šorīt vīrs lasa ziņas, pie brokastu galda. Pēkšņi viņa seja pārvēršas un viņš padod man ipad. Es sāku raudāt, bērni prasa, kāpēc es raudu, mēs neprotam izstāstīt. Riktīgi izraudājos. Iedomājos visas reizes, kad bērnus pieskata opis Ulrihs un mēs aizejam uz restorānu vakariņās un vairs nekad nepārnākam mājās. Vispār, uz ielas iziet ir droši? Kaut kur uz pasaules ir droši? Jā, varbūt Krievijā kaut kur ziemeļos vai Somijas tālajos ziemeļos varētu dzīvot bailēs no lāčiem, tikai no lāčiem nevis no cilvēkiem. Ja es dzīvotu Parīzē, bērnus izņemtu no skolas un mācītu mājmācībā un pārtiku iegādātos internetā kamēr paralēli psihoterapeits mani apmeklētu mājās, lai atbrīvotu no paranojas.