Tik skaisti būt vienam laukā rudenī
Pulksteņa pārregulēšanas rezultātā vakari kļuvuši tumši. Negaidīti pienākuši "rudens tumšie vakari". Šis drēgnais veļu laiks. Nez vai Vācijā arī cilvēki iztēlojas kā novembra vakaros pēc tumsas iestāšanās pār kailiem, uzartiem laukiem lēni velkas rēgaini dvēseļu tēli? Agrāk(apmēram, kad man bija 16 gadi) es apciemoju omīti. Viņa dzīvoja mazpilsētā. Novembrī lauki un krūmāji ap māju bija kā miglā tīti. Pievakarēs šķita, ka kārklos un vītolos iepinušies mākoņi, tik ļoti vienādā krāsā bija tāles, gaiss un debesis. Jaunībā debesis ir tuvāk. Mēdzu sēdēt virtuvē ar lauku tēju, omes piparmētrām, zīmēt... Tad izgāju ārā uz lauka tualeti un likās, ka starp kailajām ābelēm slēpjas veļi. Tie krustneši, kas krituši, vācu, krievu, latviešu zaldāti... Mūsu mājas atradās tur, kur agrāk notika kara sīvākās cīņas. Nereti, uzarot lauku, tika uzieti ieroči, neizsprāgušas bumbas, šķembas, kauli. Man tajā laikā bija tik pat spēcīga fantāzija kā tagad. Ejot uz mazmājiņu iztēlojos kā man aiz muguras seko kāds neredzams karavīrs. Tas bija tik interesanti, iedomāties kā no uzratās zemes bumbuļiem apmaldījušies gari nokļūtu mūsu pasaulē.
Dārza melnzemē sakrituši ziemas bumbieri cieti, auksti un dubļaini. Bēniņos uznesti, ziemā būtu ēdami.
Bez bailēm, ar cieņu pret melnu uzartu zemi,
novembra dūmakā ietērptu kārklu grāvmalu,
okera zāli un
dubļainu dārza zemi
āboliem izraibinātu.

Novembris pienāks parīt un tam par godu
būs jādedzina sveces.
Un tiem, kas maldās par godu