tāda mākslas atmešana man bija ienākusi prātā! Atmest var ieradumus, bet ne to ar ko esmu piedzimusi. Iedvesmu kādu brīdi izdevās savaldīt un neiztēloties, neredzēt. Bet tagad tā kā vilnis gāžas no visām malām virsū. Ej kur gribi, nav vairs kur likties! Rokas, rociņas grib gleznot, prātiņš pilns ideju, acis redz bildītes... Bet laika nav. Mana iedvesma ir tā satrakojusies, ka visu laiku figurē domas par aiziešanu no darba un gleznošanu. Šitā es vai nu aiziešu no darba un nodošos mākslai vai arī iekļūšu ilgstošā melanholijā no kuras izkļūt varēs tikai uz pavasara pusi...