Vakardien biju uz vienu konsultāciju ar ergoterapeiti. Par stīvumu parunāt. Mēs runājām par to kāpēc daži cilvēki ir tādi ķermeniski atraisīti un kāpēc es, piemēram, savu ķermeni vienmēr izjūtu kā saspringtu un esmu tāda stīva. Izrādās, ka, pirmkārt, vecākie bērni ģimenē vienmēr tādi ir. Vecāki savus pirmos bērniņus pārlieku uzpasē un cenšās bērnu ierāmēt tā, lai viss būtu pareizi. Ar otro bērnu mēs esam jau krietni vaļīgāki un saprotam, ka nekas nenotiks. Turklāt, otrie un nākošie bērni ir siltā ligzdiņā nemitīgi pasargāti no visām pusēm, kamēr vecākais bērns ir ienācis viens pats mazītiņš lielo cilvēku pasaulē. Vēlāk vecākie bērni staigā tādi stīvi un vairāk vai mazāk nepārliecināti, izjūt lielāku nedrošības sajūtu, vairāk raizējas, lai viss izdotos, vairāk iedzīvojas savā fantāziju pasaulē. Vecākie bērni biežāk kļūstot par zinātnes un inženierisko profesiju pārstāvjiem, kamēr jaunākie bērni ir radošāki un brīvāki savās izpausmēs.
To es lieliski redzu starp sevi un savu māsu, starp visiem saviem draugiem un starp saviem bērniem. Vecākais bērns ir "kārtīgāks" un uzņemas atbildību, kamēr jaunākais slidinās pa dzīvi.
Ergoterapeite teica, ka man jāiet uz jogu vai uz eiritmijas nodarbībām, kaut ko tādu, kas manī radītu harmoniju ar ķermeni. Tā kā agrāk nodarbojos ar jogu, tas posms tiešām ķermenisko sajūtu ziņā bija jaukāks. Es biju elastīgāka ķermenī un arī domās. Viņa ieteica vecāko dēlu vest uz ergoterapiju un eiritmiju(kas mums jau ir Valdorfā un nākošgad turpināsies līdz pat vidusskolas absolvēšanai). Savukārt, lielāka disciplīna jāvelta tieši jaunākajam bērnam, jo vecākais pats sevi disciplinē.

Valdorfa skola ir lieliska. Iedomājieties bērnudārzu, kurā audzinātāja bērnam ierosina vairāk dejot, lai viņš atraisītos un atbrīvotos no nedrošības? Vispār, bērnudārzu, kurā audzinātājām un auklītēm reāli rūp bērna jūtas. Aizejiet uz deju nodarbībām :) un pie ergoterapeita mūs aizsūtīja abus, jo mēs ar dēlu abi tādi kā sālsstabiņi.