Dažreiz es domāju, dažreiz ne..
Ir pagājis vairāk nekā gads, kad es apņēmos pilnībā mainīt dzīvi. Un atmest vīrieša meklēšanu. Gāju uz darbu, sporta klubu un gulēju mājās.
Negāju tautās. Tad kādu dienu es saņēmu ziņu no viņa. Un sapratu, ka viņš ir mans one and only.
Ir pagājis gads, es mācos vācu valodu un esmu pieradusi pie domas, ka tagad dzīvošu Vācijā.
Tas prasīja pāris mēnešus, tas pārsteigums, nē, izbrīns, jo esmu uzaugusi līdz vidusskolas vecumam Latvijas laukos. Dažbrīd iedomājos, vai tai
kalsnajai, blondajai puikmeitenei, kas sēdēja bērza zarā un runāja ar trušiem, kādreiz būtu rādījies sapnī, ka viņa nedzīvos tajā mazpilsētā? Ka viņa
vispār dzīvos tik tālu no Latvijas? Bet pamazām tas ir norimis un esmu samierinājusies, ka manas mājas tagad būs te, jo tāda ir mīlestība. Kad tu
satiec to cilvēku un kad tu uzreiz zini, pirmo reizi viņu satiekot, ka šis ir mans one and only... Tad dzīve mainās bez apdomāšanās.