Nav ko čīkstēt.
Piektdienas vakaros es mēdzu izrubīties. Iekrist dīvānā,pēc vakariņu novākšanas un vienkārši blenzt vienā punktā. Tukša, absolūti tukša un nav spēka sevi aizvilkt līdz siltai vannai,bet vēl jāizlasa pasaka un jāpadzied dziesma. Tur iztērējas pēdējās pilītes un pirms aizmigšanas 21:00 es jūtos viegli šizofreniska. Man blakus ir ļoti jauks vīrietis, viņš saka, lai atpūšos un ka saprot, bet es zinu,ka neviens vīrietis nesaprot kā jūtas mammas,jo mammām iekšā ir tas dzinējs. visu vajag paspēt izdarīt, es varu vēl vairāk, bērniem jāizmazgā, jāizdomā,ko vilks rītdien, rītdien bērndārzā meža diena(līdzi jāņem mugursoma ar tēju un sviestmaizi), pēc bērnudārza bērnus uz sportu, ceptu papriku viņi neēdīs.