Jūtu kā smaržo roze, kad dēls man to iebāž degunā, atceros kādas ir vīrieša acis, kad viņš tuvojas pirmā seksa brīdī(nākošajās reizēs viņā vairs nav tas brīnuma prieks).
Man ļoti patīk krievu dzeja, kad to lasa krieviski skaļi Aļoša, es mīlu svaigus palagus un man ļoti patīk raudāt. Nenormāli patīk raudāt, tā sajūta, kad visas sāpes no manis aiztek uz leju prom, uz sāniem un iekšās tikai vieglums un svaigu palagu vēsā sajūta.
Un kas tagad būs, kas tālāk būs? Mēs nopirksim palagus mūsu jaunajai gultai un čučēsim vienmēr svaigos, bet kas būs vēl dziļāk? Man vairs nekad nebūs jāraud ja nu vienīgi aiz laimes...?