sestdienas mierinājums un manas miesas,manas lupatas:laime:
neko nevajag.
ja katra apēsta bulciņa vai cepums pielipinās kaut kur
pie šaušalīgās miesas un to pietiekoši labi var iztēloties,
tad vispār vairs nekad mūžā negribētu mīlēties ar šokolādes kūku,
piemēram. kad negausīgā pierīšanās mirklī saprotu, ka negausīgi
esmu aprijusi burkānu, vai, piemēram, vēlos raudāt, jo negausīgi
esmu izrijusi 1/2 paku ar saulespuķu sēklām. Patiesībā jau
saulespuķu sēklas ēdot, patērējas vairāk kalorijas nekā tiek
uzņemtas, bet kāds teica, ka kalorijas vispār nahuj skaitīt,

un tad es teicu, nahuj, tu esi tik resna? Jo kalorijas nevajag
skaitīt? Tad mēs uzblīdīsim un resni riposim no kalna un pavasaris
nav pienācis un nepienāks?
mēs piesalsim pie asfalta, es nevarēšu pamīt gazelītes pedāļus,
jo mana seja būs atsalusi nost, man nebūs acu pāris, es neredzēšu,
kurā grāvī stūrēju!
es gribu sevi! Es gribu pati sevi kailu un nevienu citu varbūt
nevajag, Un nav un nevajag, jo pati sevi es mīlu un cienu visvairāk.
tāpēc tā apsēstība - es negribu savu ķermeni neglītu, es gribu, lai
tajā plūst perfektas nikotīna asinis un kaulu līnijas met ēnas un
lai ķermeni pamestu krūtis, kas, manuprāt, sievietēm ir visneglītākais
elements!
sieviešu krūtis ir neglītas,
kāpēc mēs esam apdāvinātas tik
nežēlīgi?
vai dievs mani ir vēmis šodien atkal
nežēlīgai atklāsmei, ka es esmu laimīga
pati ar sevi???
es esmu laimē, karājos diegā, karājos matos,
kuru man nav, karājos karātavās, savā laimītē
mētājos, trinos un rīvējos. berzēju ādu starp
ciskām ar plaukstu un ir tik labi.

labi labi, man vajag, tevi. krasts un jūra,
vai zini... tās divas lietas, kas saplūst.
jūra paņem no krasta smiltis, aprij, sapludina,
paslēpj zem sevis. un jūra maļ, jūra maļ to krastu.
jūra sagremo to krastu un apēd, apēd, apēd... negausīgi

ir mierinājums.
mans mierinājums.