kādai ģimenes dzīvei.

tad kad ir burvīga forma, kad ir perfektas līnijas, pievilcīga skaņa, aizrauj, pietur, saliek un savienu. kad var piefiksēties un ir kur piefiksēties, kad piemīt līme reālā tāda kā superlīme. tad ir interesant ums.

bet tad pēkšņi kaut kādi akmeņi, kas ir sveši un jāparunā mīklas un tā visu laiku. kaut ko varbūt nesaprotu vai saprotu tikai pa savam. akmeņi jau arī ir skaisti, bet ja visu laiku brien pa ūdeni, kuram gultne ir akmeņaina un tikai, tad vienā brīdī ir nenormāli grūti un jāsāk raudāt.
un tad vēl smagums, kurš nav mans smagums. taču nevajag likt savu smagumu virsū citiem!