dzimtas salidojums
izrādās man ir vēl aptuveni 50 radi, kurus es vakar ieraudzīju pirmoreiz. protams, viņiem ir citi uzvārdi un kopīgas ir tikai kaut kādas dzimtas saknes. ja tā padomā un parok tās saknes dziļāk, mēs visi cilvēki noteikti esam radinieki. nu esmu par to pārliecinājusies.
manos rados ir puisītis, kurš nemitīgi grib bučoties ar suni, un viņš to dara tā visnotaļ dīvaini - izbāžot mēli un skrienot nabaga mazajam sunītim pakaļ, saucot: "Laizi mani!", vēl man ir māsīca, kura ir pilnīgākā rozā beibe - kolorīta personība. es droši vien ar savu dīvaino apģērbu, saktiņu, tabūna prievīti ap roku visiem palikšu atmiņā kā ļoti tautiska meitene, vēl ar margrietiņu vainadziņu galvā.
mana vecmāmiņa izrādās neprot runāt nekā citādi kā tikai pavēles izteiksmē - komandē pilnīgi visus, pat tādus, kurus redz pirmoreiz un tādus, kas ir acīmredzami par viņu vecāki. padomju laiku sporta skolotājai vērot kā šajos laikos neviens neievēro disciplīnu laikam ir smagi. un mans "ko tu ņemies" ik pēc pusstundas. cilvēki tomēr ir tik kaitinoši...
mašīnā atrastā Prāta Vētras kasete(!) izglāba mani no tematiskajām dziesmām "Skaista ir jaunība", "Dzīvīte, dzīvīte", "Ak, vai cik žēl, ka tevi mīlēju par vēl" utt...un mana dziedāšana "autopilotā", kad tu nemaz tā īsti neapzinoties dziedi līdzi visām dziesmām, kamēr domā pavisam par kaut ko citu. un man patīk dziedāt, kad mana balss ir nedaudz aizsmakusi - zemāka kā parasti un brīžiem mazliet iečerkstas (seksīgi).
ir jauki vērot saulrietu kalna galā margrietiņu pļavā,kaut kur tālumā skanot Iļģiem, kad tev blakus stāv mazs radu puisītis un prasa: "Cik tālu jāiet, lai būtu zem saules?"