kaa bija..
smaids liidz ausiim, lieliskai muuzikai skanot. jaukais smaids dazhiem cilveekiem. arii skumjais smaids. arii smieklis par dazhiem cilveekiem. un arii vientuljais nesmaids.
bet man tomeer ljoti patika. muuzika. un cilveeki, kas sho muuziku rada.

31.janvaarii Limbaži lidoja. Salidojuši no visas Latvijas, arī Somijas, Igaunijas un Zviedrijas, cilvēki- gan mūziķi, gan klausītāji- lidinājās starp mūzikas skaņām jau piektajā festivālā Putnudiena.
Ar katru gadu šis festivāls kļūst arvien labāks un starptautiskāks. Šoreiz, šķiet, arī apmeklētāji - viesi bija vairāk par vietējiem limbažniekiem, un tas jau, manuprāt, par kaut ko liecina. Laba reklāma, labas grupas vai varbūt tas, kas cilvēkus pamudina doties uz Limbažiem ir atmiņas par iepriekšējām Putnudienām - pārbaudītas vērtība tā teikt...Cilvēki ir dažādi, un katrs atbraucis klausīties savus favorītus, izvēle ir tiešām liela - mūzika gandrīz katrai gaumei.
Pirmie savu lidojumu uzsāk Soundarcade. Patiesi kvalitatīvs sniegums sniedz tik daudz pozitīvas emocijas, ka smaids no sejas negrib pazust vēl ilgi pēc tam. Es uzdrošinos teikt, ka skaistākais priekšnesums visā vakarā. Tiešām žēl, ka puiši spēlēja pirmie jeb žēl tos apmeklētājus, kas nokavējās un nedzirdēja un neredzēja. Tur bija ko redzēt – ekrānu aiz puišiem rotāja brīnišķīgas video projekcijas, kas tālākajā vakara gaitā ‘klusēja’. Ar šādu sākumu, festivāls iedveš lielas cerības, kas arī netiek pieviltas.
Smaids no sejas nezūd, jo kā nākamie klausītājus iepriecina somi No Shame. Ļoti pozitīva mūzika, kā jau pankroks, dzirdamas arī sirdi plosošākas melodijas. Solists arī ir ļoti iepriecināts par aktīvo publiku, kas cītīgi izjūt mūziku ar visām kājām un rokām - pa gaisu vien (arī pa zemi). Tiek informēts arī par distro galdiņu, kurā iespēja iegādāties viesu dubultcd un arī citu viesu un pašmāju mūziķu ierakstus. Šķiet, šī parādība - distro – Putnudienās bija pirmoreiz, bet ceru, ka nepazudīs un ieviesīsies kā neatņemama festivāla sastāvdaļa.
Plakātos rakstīto Direct injection vietā uz skatuves kāpj jauna apvienība Katrs Ceturtais, kurā apvienojušies mūziķi no dažādām grupām. Šī bija viņu pirmā uzstāšanās šādā sastāvā. Solistam spēcīga balss, bet pati mūzika mani īpaši neaizķēra, likās tādi mazliet nepiemēroti, mazliet apmaldījušies, it sevišķi pēc kustīgajiem No Shame.
Selfish Scream pārsteidza ar Kukurūzas bērnu - Korn kaveru, kas iepriecināja ne vienu vien zālē esošu jaunieti, bet man atdeva atpakaļ smaidu. Šoreiz man kaut kā ļoti uzkrītoši likās, ka viss, ko puiši spēlē izklausās pēc kaveriem, tiesa gan, ļoti kvalitatīviem. Es gan nevienu neatpazinu, un tieši tas man liek domāt, ka viņu mūzika vienkārši ir pārlieku līdzīga viņu elkiem, un ietekme ir vairāk kā jūtama – kaut kas no Stone Temple Pilots, Alice in Chains utt.
Igauņi Vennaskond – no sākuma smieklīgi, beigās apnicīgi, pa vidu interesanti. Vijole un citi – tāda noskaņa valdīja pirmajās dziesmās, kas man likās visnotaļ smieklīgi un nedzirdēti. Latviski tas varētu izskatīties tā: Līvi + Harijs Spanovskis + Iļģu vijole. Šāda mūzika bez šaubām ir vajadzīga, bet ne lielos daudzumos, citādi kļūst apnicīgi, kā tas notika šoreiz.
Tāpat kā ar bitēm, ari ar Old River Crow nekad neko nevar zināt. Katru gadu citādāki. Arī šoreiz ir notikušas sastāva maiņas – solista pienākumu uzņēmies Vanadziņš no Gelousy. Bet skanējuma maiņas īpaši nav jūtamas, arī dziesmas gandrīz visas tās pašas vecās labās... Un manas pozitīvās emocijas nekur nav zudušas.
Hell on Wheels bija tik jauki, ka smaidu, lai kā arī gribētu, nespētu nodzēst ( bet es nemaz negribēju). Šī vakara lielākais pārsteigums man. Iepriekš nebiju dzirdējusi, un biju iedomājusies pavisam ko citu, bet še tev – tik ļoti ļoti jauks, pozitīvs indie Tiešām neko tādu nebiju gaidījusi. Mīļi. Ģitārists, reizē arī solists tik enerģisks, sirsnīgs un humora pilns, basiste- piedziedātāja tāda kautra, smalku balstiņu. Brīžiem tas viss izklausījās mazliet pēc White Stripes, bet vislabākajā nozīmē. „This is our last song...(publikā atskan neapmierinātība)..five hours long” :) Lieliski!
Par Exit es tiešām neko neņemos teikt. Biju tik ļoti iepriecināta par iepriekšējo uzstāšanos, ka šī pagāja garām nemanot.
Īstenībā šogad nebija gandrīz neviens mirklis tādai lielai atpūtai. Visas grupas tik lieliskas, un noteikti dzirdamas un izjūtamas. Arī somu grupa Disco Ensemble, jau iepriekš klausoties ierakstus, izpelnījusies manu atzinību, nepieviļ. Lieliska mūzika, lai izkustētos un tajā pašā laikā izbaudītu emocionālo sniegumu. Solists, tipisks somu puisis, mēģina iekustināt jau pagurušo publiku, bet bez īpašiem panākumiem. Arī par šiem man jāsaka – žēl, ka viņi spēlē tik vēlu. Ja cilvēkiem būtu vairāk spēka, es nešaubos, ka būtu iznācis kārtīgs ‘moshings’, uz ko arī vedināja somu puisis.
Nu jau pasākums iet uz galu... Dzelzs Vilks mani īpaši nepiesaista, kopš viņi kļuvuši par sintezatora dieviem. Šoreiz gan sintezators nav tik ļoooti manāms un ausīs negriež. Viņi pat nenospēlē savu ‘kroņa numuru’, kas parasti izbojāja visu uzstāšanos jau no paša sākuma – Pilsēta naktī kluba variantu. Aiz durvīm sēžot un ‘pārdomājot dzīvi’, Dzelzs vilks fonā nemaz nebija tik slikti.
No Neighbours dzirdēju pirmoreiz, un nekāds labais iespaids neradās. Kāds gan tas var būt, ja sāk ar briesmīgu Placebo kaveru. Es uzskatu, ka, ja vien neesi kaveru grupa, kā, piem., Weird Al Yankovic, tad tomēr savu uzstāšanos vajadzētu sākt ar savu gabalu.
Skumju Akmeņi ir mūzika sirdij un dvēselei. Tā vien gribas apsēsties uz grīdas zāles vidū un ieklausīties lieliskajā mūzikā un vārdos. Šī grupa rada tādu sirsnīgu un mājīgu atmosfēru nu jau pavisam nogurušajos, bet tik ilgi izturējušajos pasākuma apmeklētājos. Helēnas balss, kā vienmēr, aizķer līdz sirds dziļumiem.
Pulkstenis jau pāri 5, un kā pēdējie uz skatuves kāpj Double Faced Eels. Tiek izdancoti vēl pēdējie spēki pie atraktīvās mūzikas. Arī šī grupa neiztiek bez kaveriem – izskan Blur ‘Song 2’, Green day un Blinki. Puiši atskaņo arī savu jauno singlu, kura prezentācija drīz notiks Depo, kas atšķiras ar latvisko un mazliet sentimentālo skanējumu. Brašs nobeigums ar atkārtotu Blur, pirms kura tiek sabeigts vads, bet puiši nepadodas, sameklē vadu un godam nospēlē pēdējo festivāla dziesmu.
Ļoti ļoti perfekts, pozitīvs sākums un mierīgas, mazliet piekusušas beigas - tā es raksturotu šīs pavisam kopā 11 stundas Limbažu kultūras namā. Muzikāli ļoti baudāms pasākums, lai gan cilvēki izteicās, ka pietrūka kulminācijas brīdis, tādas lielas festivāla zvaigznes, manuprāt, šādi pat ir labāk - kad ir vairāki mazāki kulminācijas brīži ar mazām atstarpēm, tā ilgāk un labāk saglabājot labās emocijas visa vakara garumā un vēl ilgi pēc tam.
Paldies visām grupām, organizatoriem, apmeklētājiem un visiem, bez kā šis pasākums nebūtu tāds, kāds tas bija – lielisks skaņu un emociju lidojums.