šodien aizdomājos par to, cik ļoti daudzi cilvēki dzīvo pagātnē. es, nezinu, varbūt ne dzīvo, bet...cik ļoti daudz mēs, runājot par nākotni, aizdomājamies par pagātni. mēs salīdzinām to, kā būs, ar to, kas jau bijis.
un tās daudzās izstādes par padomju laikiem man liek iestigt kaut kādā mistiskā nostaļģijā, lai gan es jau neko tādu piedzīvojusi neesmu. bet no visiem tiem stāstiem un atmiņām (oi, centrāltirgū var daudz dzirdēt!) tāda jocīga sajūta. tāds kā žēlums pret tiem, kam vairs nav tā, kā bija. un izklausās, ka bija ļoti labi, lieliski! "bija fabrikas, bija darbs.." viss tas preses nams, radiotehnika...tie vecie cilvēki. par ko mēs vecumdienās gremdēsimies atmiņās ?