tomēr apskaužu tos cilvēkus, kas jebkurā brīdī var uzrakstīt jebko, nu, tur dzeju, stulbu dienasgrāmatas ierakstu ne par ko, romānu, lugu u.tlml. muļķības. a man gribas vislaik rakstīt, bet nav ko. nav jau gluži tā, ka mana dzīve būtu tik nenormāli neinteresanta un galīgi bez notikumiem un emocijām. bet tas viss liekas tā - parasti un nepamet tā sajūta 'kāpēc gan par to būtu jāraksta'. bet kāpēc citi cilvēki uzraksta tādas pašas parastas lietas ar parastiem vārdiem, un visi to lasa. un es arī lasu. un patīk. bet kad pašam jāraksta, tad nekā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: