un Dānijā ir visdīvainākie sapņi.
vēljoprojām atceros sapni par karu - milzīga jāņuzāļu pļava ar ziedošu ābeļu aleju, cilvēki tautastērpos kā dziesmusvētkos iet gājienā un tad pēkšņi man virsū brauc milzīgs buldozers, kas nolīdzina uzreiz pus pļavu, tas lielā ātrumā brauc man tieši virsū, es paspēju atlekt sānis un jau nākamjā brīdī es rāpoju pa zemi, ir sācies karš, man rokās ir automāts, cilvēki rindā viens aiz otra kāpj kaut kur pagrabā pa stāvām, pilnīgi vertikālām trepēm un nonāk tualetēs.
pirms kara man bija draugi tajā pļavā toreiz, bet mūs sadalīja katru savā vienībā un tagad pēc kara, es izskatos kā piecdesmitajos, man ir bērni - jau liela meita un mazs dēliņš, bet, hmm, vīra nav, es dzīvoju noplukušā mājā ar brūni flīzētu virtuvi, vienu alumīnija katliņu, plīti un divām karotēm, vienu istabu, kurai ir mazs lodziņš ar tamborētiem, baltiem aizkariem un vannasistabu, kur ūdens jāsilda lielā toverī, pēc kara pie manis atbrauc draugi. viņi mani ir sameklējuši. atraduši manu jaku vecās skolas garderobē juku laikos. bet es viņus nepazīstu, es pūlos atcerēties, tiešām, bet man ir atmiņas zudums.. es vienmēr pamostos brīžos, kad man apnīk domāt vai tas sāk palikt par grūtu.