man bail nesaglabāt šodienu atmiņās. man bail. un vakardienu bail nesaglabāt. tāpēc ka vakardiena un šodiena bija brīnumainas. es nepaveicu neko īpašu un nekas īpašs nenotika. bet tas.. ai.. es pat nezinu, kā to sauc. pat ne sajūtas. sajūtu diezgan maz. bet noteikošais ir brīnumains. es aizmirsīšu. kā visu to. un tik ļoti žēl. ka aizmirsīšu gulēšanu mežaparkā uz kkāda betona, braukšanu pa mežaparka nelīdzenajiem ceļiņiem un tos jauniešus, kas tā kā pa jokam gribēja mani nobaidīt un tos divus cilvēkus uz riteņiem, kas brauca pretējā virzienā un pamazām satumstošās debesis un sāpes virs ceļiem un kājās kopumā un pamazām austošo gaismu un apnikušo tulkojumu un pamošanos no zvana un grāmatnīcu un spriešanu par pelnrušķīšpasaku sievietēs un tirgu un zemenes un čerešņu un runāšanu, tik sen nebijušo runāšanu par visuko un salu tiltu un to sievieti gandrīz bez krūštura un sēdēšanu uz salu tilta gājēju daļas (apakšējās) apmales un smēķēšanu uz tās un rāpšanos uz tās, raujot uz augšu šauros svārkus un cenšanos nosegt kājas un daugavu un zilās debesis un vasaras sajūtu. pilnīgu, totālu vasaras sajūtu. un vēl vēl vēl to trubu un ūdensrozes, sirojumu pēc ūdensrozēm un muļķošanos ar tām un peldēšanos. pavisam spontāno. un ceļu atpakaļ. nedaudz nogurdinošos ceļu atpakaļ. un nelielu uztraukšanos par ko citu. un nogurumu. un ceļu uz šejieni. un un un. tik daudz ko. pavērto logu. un. nekārtību. man tik ļoti bail nesaglabāt sevī visu šo te. nesaglabāt sevī vasaru. jo tā ir vasara. šī IR vasara.