let it always be known that i was who i am
tad nu jā, šī traki jaukā dziesma mani atkal mazlietiņ iedvesmoja un, tā kā šoreiz nemiegu galīgi ciet, tad varu mēģināt mazlietiņ izpausties.

un zini, pasaule ir traka. totāli. viss un visi ir jokaini.
vispār es pēdējās nedēļas nejūtos īsti savā ādā. kas to lai zin, kāpēc.
toties vasara solās būt lieliska. jābūt.

attaisīju žalūzijas un apžilba acis- beidzot atkal saule. un viņa (jā viņa, nevis tā) uzlādē mani, kā saules baterijas.
gāju mājās un mazliet smidzināja, bet ceriņi TĀ smaržoja. un vispār tik skaisti viss ir. nu, ārā, es domāju.

zini, ko es tagad gribētu?
uzvilt visvasarīgāko kleitu, kāda mājās atrodama, uzkāpt uz riteņa, ielikt austiņas, uzlikt kaut ko skaistu un braukt, nenormālā ātrumā, pa lauku ceļu, kuram abās pusēs ir nebeidzami rapšu lauki. ai, ai, kā man patīk imažinēt visādus ideālos brīžus.

ak jā, un vēl es tik ļoti negribu augustu. bet nekas, gan jau, cerams, nebūs tik traki, vismaz ruksis rīgā būs.

nu, ko lai vēl es tādu gudru pasaku?
ā jā, šodien atklāju, ka manā plānotājā ir iedrukāta lapaspuse ar ''domu graudiem'', derētu izlasīt. citātu klade savādāk jau labu laiku stāv neaiztikta.

tad nu tā, bezjēdzīgākā skolas nedēļa gadā jau tuvojas beigām un tad ar pilnu krūti jāmetas vasarā. jāizdzīvo tā, lai drūmos ziemas vakaros ir, ko atcerēties un pasmaidīt.

bučas, mazie, no manis rakstnieks nesanāks.