mazs, atstumts un nesaprasts pokemons, wiii~*~~
kad man bija ~13, mēdza nākt raudiens par neko. tās nebija histērijas, es toreiz bieži nolīdu istabā vai apsēdos uz radiatora pie loga, vēroju visus no 9. stāva un ilgi raudāju. tam nebija iemesla, bet man sāpēja sirds un tā vien likās, ka turu visas pasaules skumjas uz pleciem. tie laiki ir pagājuši, bet šovakar kādu brīdi skatījos pa logu tumsā un sajutos tāpat.