lūgšana
Pirms daudziem gadiem, kad vecvecmamma vēl dzīvoja Šampēterī un es biju sīks meitietis, viņa saņēma manas rokas savējās tā, kā vienmēr mēdza darīt - starp viņas plaukstām manējās bija saliktas kā lūdzot Dievu, un viņa teca apmēram šādi. Es iemācīšu tev lūgšanu, un vēlos, lai tu to atceries visu savu dzīvi un tā padara katru dienu arvien labāku, kā iepriekšējo. Un šīs rindas man liek justies labāk.

"Es gribu aizvērt acis
un klusām pateikties
par skaisto, gaišo dienu,
ko Dievs man dāvājis.

Un solījumu siltu
es Viņam vēlos dot-
ar tīru, gaišu sirdi
šo dienu nodzīvot".

Pat dīvaini, ka mana drausmīgā atmiņa šīs rindas atcerās, bet atcerās, un nes sev līdzi daudz gaišu atmiņu. Šovakar pēc ilgiem laikiem atcerējos, šķiet tapēc, ka man bija ļoti jauka diena - beidzot. Lai arī jums tādu arvien vairāk.
Labunakti.