Sēžu un domāju
Vai notiek tas, kas notiek.
Man blakus ūdens tek.
Tā ir dzīves kņada.
Mierīgi sēžu un pārdomāju.
Pārdomāju par mieru
Pietrūkst dvēseles miera.
Ūdens tik tek un neinteresējas.
Jo viņš ir slapjš.
No virspuses vizuļo saules gaismā.
Bet sastāvs viņam visai draņķīgs.
Dažādi trūdi peld tajā.
Bet es tik sēžu un domāju.
Domāju par mieru
Ir labi, kad tas ūdens ir aizsalis.

Ceļā iznācis apstājos.
Šī ir tā vieta !
Šeit pat elektrības stabu vadi izbeidzas.
Apmākušais mētelis apklusis.
Pēc pagājušā laika Es tomēr mierīgs.
Stāvu un man liekas,
Ka būtu padarīts kas liels.
Ar roku gaisā apļus zīmēju.
Debesis negatīvā caurumotas.
Dažas švīkas aiztraucas.
Lai viņa steidzas !
Noliecu galvu atkal.
Neapgūtā zeme violeta,
Tikai akmeņi smaragdzaļi,
Bet nemirdz !
Steberēju tālāk.
Zābaki pārtapuši par plikām kājām.
Ko nu par zābakiem !
Vienīgi ka tie ir ar spārniem.
Taču viss ir pa vecam.
Tikai zābaki novalkāti.
Kur veros visapkārt nekā nav.
Nezinu kādēļ horizontu
Nu jau var aizsniegt ar roku.
Vienīgi tā tumši sarkanā krāsa mani biedē.
Labi , Es laikam iešu...... !