Mantas
Man patīk pieminēt, ka tas vai cits cilvēks man (iespējams) nav atdevis kādu lietu, kā arī apvainot savu mantu nozagšanā vai neatdošanā, jo tādējādi es varu nonšalanti attaisnot pašas daiktrausību un žagatību. Pie manis ir vismaz 40x vairāk nefolka lietu nekā viņam ir manu (viņš šobrīd nevar izdomāt pat nevienu, bet pacietieties, varbūt kaut kur kaut kas kaut kad nezinu kāds krapālis priekšnamā man zemē ir nokritis - vot tas!) Pirmajā iepazīšanās reizē, kad, būdama 19-gadīga emo losene no laukiem, laikam jau tajā orku princī salīmējos, viņš man atdeva veselu kasti ar mūzikas diskiem tāpat vien, ir vēlāk atdevis gan drēbes, gan grāmatas, gan veipošanas aksesuārus, gan citus sīkumus. Viņa bankas kontu es arī patiesībā zinu tikai tāpēc, ka viņš man agrāk ir pārskaitījis naudu, jo savulaik, kad biju nabadzīgāka, novirzīja man šādas tādas tulkošanas haltūras un pats tēloja tikai redaktoru, lai varu kaut ko nopelnīt, jo neesmu taču pilnīga lose, trīs valodas zinu. Par to visu viņš ir pelnījis locīties uz pannas kā zemiska desa vai kaut kas tur, man jāpaskatās vēl tajās 400+ īsziņās