Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

cindy


Nov. 15th, 2017 01:37 am

mans bezmiegs ir palicis tik neciešams, ir pus 2 naktī un es dzeru zaļo tēju, kas ir priekš "koncentrēšanās spējām , sēžot gultā zem segas un klausoties kā ārā līst lietus. Varētu aiziet uzpīpēt, bet man pārāk liels slinkums.
cerams, ka vismaz tēja šonakt kaut cik uzdzis miegu un varēšu pagulēt vismaz kādas 4h..pēdējā laikā tas kļuvis kas pārāk nereāls.

un man tik ļoti gribas saldumus, ka varētu izlekt pa logu dēļ tiem, bet stulbā diēta neļauj. ir grūti un es gribu ko jaunu un ar to es domāju kādus jaunus piedzīvojumus un notikumus nevis pārdzīvojumus un papildus problēmas,kas šķietami ar katru dienu paliek aizvien vairāk.

padomi?


Nov. 3rd, 2017 09:20 pm

vēlme iziet ārpus mājas un kaut kur doties pēdējā laikā lietas tik ļoti nē un šķietami nevajadzīga laika izšķērdība, kā arī naudas.. es labprātāk pavadu šo vakaru viena, rakstot pāris rindiņas, kladē, ēdot vīnogas un klausoties kaut kādas atmiņu pilnas dziesmas no 2012 gada un es jūtos labi, viss ok. Zinu,ka vismaz nebūs nākamajā rītā jānožēlo par notriekto naudu un izdarītajām lietām, kuras nevajadzētu darīt un fakts, ka ir pārāk daudz svarīgāku lietu, kas pašreiz aktuālas un jādara. Bet rīt jau atkal jādodas uz Rīgu, gribot negribot, viņa uz mani paļaujas un vēlas izvilkt ārpus mājas, doties sabiedriskos pasākumos un pavadīt ar mani laiku. Gan jau vakara scenāriju turpinās bārs, takša izsaukšana, braukšana pie viņas un pišanās visa vakara garumā un tas skan labāk par jebkuru dzeršanu un labāk kā pavadīt laiku ar jebkuru citu cilvēku. Tikai neliec man iemīlēties, es negribu palikt debīla , kaut arī ,man tas ir viena soļa attālumā, ņemot vērā kādas sajūtas manī šī persona raisa.
Sen nekas nebija te rakstīts, gribēju tikai paziņot, ka esmu dzīva, tikai ieslīgusi nenormāli daudz darbos un šī ir pirmā diena,kad varu mājās mierīgi "pachillot" pasēžot nedaudz pie datora un ierakstot te kaut ko.
Kļūst labāk. Apmeklēju terapijas, pavisam drīz sēdīšos uz zālēm ,kas gan man liek nedaudz saviebties dēļ pretīguma pret sevi, ka nevar savākt savu sūdu kopā un varbūt vienkārši esmu debīla un slinka, nevis ciešu no depresijas. Pretīgi no domas vien, ka tik daudz mūsdienās to slimību liek uz sevis, lai paceltos citu acīs kaut īstenībā ne sūda nezin kas tas ir.

Current Mood: calm

viedokļi - padomi?


Oct. 8th, 2017 07:30 pm

kurš būtu domājis, ka man kāds atkal būs kāds tik nenormāli svarīgs, ka tā cilvēka klātbūtne liek manam ķermenim tirpt un manām problēmām pazust un tajā pašā laikā, kad tā cilvēka nav blakus, justies tik vientuļi un tāda sajūta, ka mana ķermeņa vissīkākā daļiņa kliedz pēc viņas. es šādi nekad neesmu jutusies ne pret vienu. droši vien atkal izplūdīšu neskaitāmās dzejas rindās ,jo savādāk savas emocijas nespēju viņai noraksturot. kaut nu šis nebūtu vienpusēji.

padomi?


Sep. 28th, 2017 11:44 pm

es nekad iepriekš neesmu satikusi tādu personu, kam nebūtu neviena paša melnuma un viss liktos tik ideāls, mani šis tā biedē, jo nekas neviens cilvēks līdz galam nav licies tik perfekts, bet tik un tā, tiktas pievērtas acis uz to. es šādi neesmu nekad jutusies, tā negatīvā un melnumu viņai vienkārši.. nav. es nebiju gatava šim kādam un viņa parādījās vienkārši no zila gaisa. esmu tik apjukusi par šo. un viss ,kas iepriekš bija pret citiem, liekas, ka ir kāds sīkums. šajā brīdī nav diezko gudri paķert tik milzīgas simpātijas, interesi un pieķeršanos pret kādu.. bet, šķiet, ka tā ir tā cilvēka daba, ja reiz runājam dienu dienā kopš tās dienas,kad viņa man uzrakstīja.

padomi?


Sep. 25th, 2017 07:32 am

es nesaprotu kā viņai varu patikt, vai arī es viņu paceļu augstāk nekā viņa ir patiesībā un tāpēc viņa šķiet tik skaista un forša, es nez

padomi?


Sep. 21st, 2017 12:46 am

esmu ieslīgusi tādā nostaļģijā šovakar, škirstot pāri vecajām bildēm un pat tekstiņiem šeit. well, good things never last, they never do. also, ar laiku par visu paliek vienalga, pat ,ja kādreiz domāji, ka par to cilvēku varēsi savu dzīvību atdot un pārdot dvēseli. sāpju un mācību pilnas atmiņas, bet tomēr labas, jo kaut ko jau iemācīja.

padomi?


Sep. 18th, 2017 10:19 pm

jūtos mirusi, rīt tik svarīga diena priekšā,jāsatiek čiepiņa, bet man vajadzēja noraut kaut kādu vīrusu. es nespēju paelpot un nožēloju,ka savu degunu nenovērtēju pirms tam. also, šī baigi straujā pievēršanās "pieaugušo" dzīvei šķiet tik dīvaina, ka es vairs nepazīstu personu, kura biju pirms mēneša. sāku likt puzles gabalos beidzot kopā un atrast sevi. šis ir viens ļoti liels piedzīvojums, jo pat jūtos apmierināta ar savu dzīvi pašlaik un to kā viss ir, kas ir nepierasti.

redzēsim ko nesīs rītdiena ,jo pašlaik man no stresa gribās ierakties zemē. pati nesaprotu ko jūtu un ko ne. viss kiš miš galvā, bet mamma vienmēr it kā mācījusi ,ka jāsakožļā tas ko ēd, pat ja tie ir taureņi...

padomi?


Sep. 3rd, 2017 07:26 pm

tādā neizpratnē neesmu sen bijusi. apjukums, nervozitāte par to kā viss būs, kas notiks tālāk, ja vispār notiks.

kaut kā sāku pazust dzīves apstākļos, šķīet, ka man nav kontrole par savu dzīvi. viss kas notiek ir tik neiedomājami negaidīti un šim es noteikti nebiju sevi sagatavojusi. pēdējā laikā ar vienaudžiem nespēju atrast kopīgu valodu, jo vide un cilvēki man apkārt nomainījās tik strauji, ka es pati to nemaz nepiefiksēju.

padomi?


Aug. 28th, 2017 02:55 am

un te es sapratu, ka lai vai cik patīkami nebūtu,ka tev ar cilvēku gandrīz viss sakrīt (viedokļi,intereses,domas), pretpoli tomēr pievelkas.

padomi?


Aug. 25th, 2017 04:38 pm

vispār jau brīnišķīgi.. viņa nopirka visdārgāko vīnu un aizveda mani uz skaistāko vietu Rīgā, kur esmu bijusi. Nakts Rīgā no 26.stāva restorāna logiem izskatās vienreizēji. Man iepatikās veids kā viņa aizlika matus sev aiz ausīm, smaidīja un kā runāja par mākslu. tas bija kas savādāks. es beidzot jutu, ka cilvēks manī ieklausās un dzīvē notiek tik daudz vairāk par vienkāršas piedzeršanās. mēs sēdējām uz vecās ēkas jumta un runājām par manām mīļākajām grupām. mēs staigājām pa Rīgu un līdz pus sešiem rītā sēdējām šūpolēs un smējāmies par bijušajiem un par sliktajiem dzīves tripiem. Viņai patika mani joki un mirdzēja acis, kad viņa smaidīja. noteikti, ka uz drīzu redzēšanos.

padomi?


Aug. 23rd, 2017 04:42 am

sick of losing soulmates

viedokļi - padomi?


Aug. 21st, 2017 08:17 pm

bet viņa vilka pirkstus pār manu seju un teica, ka esmu viņas sapņu meitene - zaļām acīm, blondiem matiem un sasoditi labu humora izjūtu, ka viņai žēl, ka neiepazina mani agrāk, līdz es atgrūdos nost un pateicu, ka nespēju, jo ,aizverot acis, es redzēju kādu citu. es nevēlos salauzt vēl vienu dvēseli, pie tam, apzinoties cik daudz jau tā gājusi visam kam cauri. nespēju atdot sevi visu un maldināt. es tiešām cenšos būt labāka persona un domāt pozitīvi, bet pēc visa, tas pozitīvisma loks no manis ir nobrucis un es labprātāk dotos dzīvot kaut kur tālu prom, kur neviens mani nezin un uzsākt visu no baltas papīra lapas. i really need a friend not a lover. shes not the right girl for me.

padomi?


Aug. 21st, 2017 08:06 pm

man liekas, ka es īsti neizprotu situācijas nopietnību. vēlētos kaut nebūtu tāda atkritumu kaudze kāda es esmu. es daru/saku lietas, kuras nevajadzētu darīt/teikt un es ienīstu sevi par to, jo šķiet, ka viss kļūst aizvien sliktāks. nekad īsti nav veicies, bet es gribēšu redzēt, kur šis aizies tālāk, varbūt viņa man palīdzēs izlīst no tās bedres, kurā es esmu šobrīd? vismaz vakardien pieņēmo pareizo lēmumu, man šķiet, pasakot viņai, ka es nespēju izveidot neko vairāk par draudzību, vismaz ne šobrīd. prieks, ka viņa mani saprata. nogājām no ceļa, bet ceru, ka viņa to nepaņēma nopietni, es vienkārši gribēju būt spējīga vismaz kaut ko just un tādēļ tas notika.

padomi?


Aug. 15th, 2017 01:09 am

Uz palodzes sakrājušies tik daudz izsmēķu, tā ir tik pat nekārtīga cik es pati šobrīd. Sirdī kaut kāda nemierīga sāpe - es nevaru nosēdēt uz vietas, es nevaru uz tevi noskatīties. Es nezinu vai varu būt bez tevis, bet varbūt vienkārši pieradums. Pēc šodienas ir vairāk kā skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā tas bija. Liekas, ka tiešām esmu saplēsta pa gabaliņiem ,es vairs nesaprotu kas ir kas un uz ko man tiekties, ko man sacīt, no kā izvairīties un kam roku sniegt. Esmu pazaudējusi ticību sevī, pašu sevi un ticību cilvēkiem tāpat. Pazaudējot tevi, varbūt atkal atradīšu pati sevi? Bet ko darīt, ko teikt, ja joprojām nevaru iedomāties kādu citu sev, šeit blakus. Kādu citu, kam stāstīt jebkuru brīdi, kas noticis, vienalga labo vai slikto. Viss ko varu darīt ir cerēt, ka šī nav mīlestība, bet gan kaut kāds dullums un stipra pieķeršanās. Arī uzklausot manu jauno interneta draudziņu , saprotu, ka neesmu vienīgā kam tik čābīgi iet un mēs daudz ko patiesībā izdomājam savā galvā, izdomājam ko tādu kā tur nemaz nav. Es vēlos kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ, bet tajā pašā laikā, es nezinu vai es kaut ko mainītu, ja nu vienīgi - es censtos vairāk un nebūtu pieļāvusi to ko es pieļāvu pāris mēnešus atpakaļ. Šī nakts būs gara, jo esmu eksplodējusi un vēlos kaut būtu kāds, kam tā līdz galam varētu šo sāpi izsūdzēt. Es tik ļoti gribu parunāt ar tevi, bet es nezinu kā tu, ja reiz pieļāvi šādu izvēli. Un man tik žēl, man tik ļoti žēl, ka nemācēju tevi mīlēt pareizi un dot to ,kas tev bija jādod, liku tev vilties un lēnām pazust no manis. Man ir palikusi tikai cerība, cerība uz ko labāku, cerība, ka tu atradīsi ko labāku, cerība, ka būs kāds, kas mīlēs tevi pareizi.

padomi?


Aug. 13th, 2017 09:32 pm

Nespēju noticēt, ka šodien jau aprit nedēļa kopš neesam runājušas. To apzinoties, vēders saraujas čokurā un rauj uz sliktu dūšu. Vispār, interesanti, ka viss tik ļoti mainās, vēl divas nedēļas atpakaļ nevarēju iedomāties ko šādu nākam. Paies laiks, kamēr tikko atplēstās brūces tiks aizvilktas ciet.



Bet viņa taču tāda bija
Lepnums no viņas lija,
Uz brīvību tiecās,
Un viņai patika runāt gari.
Kāpēc tad pārdzīvo un neesi joprojām gulējis līdz rītam agri?
Viņai taču ir labi - viņa smejas galvu atliektu un joko.

Cigarešu izsmēķi un acis pilnas dūmu,
Tieši tas tevi padara tik drūmu -
Tie vairs nav tavi joki par kuriem viņa smejas,
Un ne uz tevi tas skatiens vērsts,kas pārpildīts jūtu.
Viņa satiek arī citas sejas,
Bet tu vēl grimsti atmiņās pie jūsu pēdējās dejas.

padomi?


Aug. 12th, 2017 02:47 am

Mans miega režīms ir tik ļoti sapists, ka es nezinu kā lai rod vispār risinājumu. Ir gandrīz 3 no rīta un rīt tik gara diena priekšā + nakts. Rīt tā saucamais "lielākais zvaigžņu lietus" ,kuru izdomāju skatīties ar pilnīgi random cilvēkiem no twittera, likās diezgan sakarīgi ļaudis tho. Plāns arī neslikts - uz laipas sēdēt un vērot kā krīt tie meteorīti un pēc tam doties pastaigās pa visurieni, cerams, ka es izdzīvošu, būtu jādodas gulēt, jo man vēl taču jābrauc rīt satikt pa dienu draugi. Pārbāsta diena ar visādiem pienākumiem, bet es jūtos tā it kā būtu sarijusies driģenes un uz miegu prāts galīgi nenesas.

Esmu pārdomājusi savas rīcības pēdējā laikā simtu un vienu reizi, šķiet, ka viss ko es daru ir nepareizs, vai arī es domāju par daudz, vai arī pārprotu visus. Varbūt šobrīd tā situācija nemaz nav tik briesmīga kā es esmu to ieņēmusi savā galvā no tās pārlieku lielās domāšanas. Viens nu ir skaidrs - visas šīs liekās domas ir mana bezmiega iniciatores.

padomi?


Aug. 11th, 2017 10:40 pm

Cik skatos visos sociālajos tīklos - lielākā daļa nodevušies alkohola priekiem. Man gan vairs kaut kā neprasās, laikam būšu tikusi vaļā no sava alkoholisma un uz anonīmajiem alkoholiķiem nebūs vajadzības doties. Priecē.

Also, zelējamā tabaka nemaz nav tik sūdīga kā man likās.

padomi?


Aug. 11th, 2017 09:29 pm

Ai, kaut kāds tukšums vispār iesēdies iekšā. Aizgāju gulēt , var teikt "šodien" ,kas bija astoņos no rīta, pamodos trijos pēcpusdienā un, godīgi, tik pārgurusi jutos. Uzreiz gāju mātei palīgā - viņai pirmā brīvdiena šodien pēc ilga laika, darot darbus, gandrīz noģību - nezinu , tas no tā ,ka neko tolkam nevaru no ēdiena dabūt sev iekšā un dzīvoju principā no kofeīna un nikotīna vai tāpēc,ka laiks ārā šodien bija pa karstu. Vismaz siltās dienas pienākušas, žēl gan, ka tieši pirms prakses, kad laiku īsti vairs nesanāks izbaudīt un būs jāstrādā.

Šodien nācās atcelt visus plānus, draudzene gribēja izvilkt no mājas un doties pa klubiem, bet pašlaik nedomāju, ka morāli esmu tam spējīga. Taisīties un meklēt drēbes ko vilkt - šodienai šķita par daudz. Tā vietā pavadu šo vakaru pie milzīgas tējas krūzes un ar mierīgu mūziku fonā. Vispār, runājot par mūziku, man nekad nav paticis One Direction un neesmu klausījusies viņu dziesmas, bet kopš grupa viņiem pajukusi ,jaunā Harry Styles dziesma - Meet Me In The Hallway ir tīri baudāma, nekad nedomāju,ka klausīšos kaut ko no viņiem, bet šī dziesma iet uz riņķi man jau kuro reizi.

Varbūt smieklīgi, bet nespēju pārdzīvot, ka mani vecāki liek manam kaķim iet ārā un tur dzīvoties, jau biju pieradusi, ka tas mans murmulis katru rītu saritinājies blakus guļ, patiesībā nespēju sagaidīt, kad varēšu pati atrast un iekārtoties normālā darba vietā, lai varētu strādāt un krāt naudu pašai savam miteklim. Neko lielu negribu - vienistabas dzīvokli ar pamaz mēbelēm, galvenais, lai mājīgi un ērti.

Tāds mierīgs garastāvoklis, nedaudz pat prasās mīļumu, viss ir atslābināts, es jūtos labi un apmierināti. Mūzika noteikti palīdz.

Current Music: Harry Styles - Meet Me in the Hallway

padomi?


Aug. 10th, 2017 07:45 pm absurds

Kad es kādam pasaku par savu orientāciju un viņš turpina ar argumentu - BET TEV TAČU NEVARĒS BŪT BĒRNI. Bitch, kurā gadsimtā tu dzīvo? Ir tik daudz ,kas pieejams - makslīgās apaugļošanas, adoptācijas. Ko man darīt ,ja es mīlu sievietes un vīrieši manī nesagādā nekādu labsajūtu, prieku un vispār patiku tāda tipa ,lai es būtu ar tiem attiecībās. Boi, being gay is so hard. Vispār , vienmēr jābūt sagatavotām atbildēm uz tiem dramatiskajiem jautājumiem - Kura no jums ir puisis un kura meitene? MĒS ABAS ESAM MEITENES, RETARD, THATS THE FUCKING POINT. vai vēl labāk ,kad cilvēki saka, ka šī ir tikai fāze vai salīdzina mūs ar pedofīliem un zoofiliem, vispār smiekli nāk. LGBT cilvēki ir bijuši arī pirms tavas Staļina ēras un arī būs nākotnē. Cilvēki nespēj to saprast, ka agrāk tādi kā mēs tika nogalināti un tas tika uzskatīts par vislielāko grēku no visiem, kamēr izvarot sievietes , pakļaut tās un darīt tām pāri ,sitot utt - tā bija pilnīga norma. Vienkārši agrāk visiem mums bija BAIL iznākt no tā saucamā "skapja" ,jo vai nu tevi noēdīs dzīvu, vai nositīs tur pat uz vietas. Ir 21.gs un IR atļauts runāt par savu orientāciju. Kur šeit vispār ir kaut kāda taisnība? Vēl tie saucamie stereotipi,ka visas lesbietes ir puiciskas, ar īsiem matiem un ģērbjas kā čaļi. thats a fucking lie. Es zinu daudz sievišķīgas lesbietes ,kurām uzmetot aci tādi kā tu domās,ka viņa ir straight vispār.

Man riebj cilvēki, man riebj šie visi stereotipi un tas,ka mums sevi ir iekšā jābāž rāmī, lai citi mūs izprastu un jāliek label uz sevi.

Ja tu saki,ka esi biseksuāls, uzskata tevi par neķītru personu ,kurš teju ar katru liksies gultā, THATS NOT HOW IT GOES AUNT SUSAN.

Kāpēc nevar ļaut vienkārši katram dzīvot savu dzīvi kā viņš to dzīvo un būt viņam pašam? Visur jāiebāž tavi nomīztie stereotipi. KATRS CILVĒKS IR SAVĀDĀKS. Un,ja tu to nesaproti - izglīto sevi, internets ir piebāsts ar informāciju par šo. Nav interneta? Ej uz bibliotēku un lasi grāmatas. Cilvēkiem ir vienalga kāds tu esi cilvēks ,bet ko tu mīli un ar ko tu guli, tā jā, tā gan ir sasodīti svarīga informācija.

Aprobežotība ,nekas vairāk. BEIDZIET SEVI BĀZT IEKŠĀ TAJĀ APROBEŽOTĪBAS RĀMĪ UN IZGLĪTOJIET PAŠI SEVI PAR LIETĀM, ESAT LAIPNI UN PADARIET PASAULI PAR LABĀKU VIETU.

Jesus Christ, im so pissed. Citreiz vēlos kaut es dzīvotu mazā cilvēku bariņā, kur neviens nevērpj intrigas , ir viens pret otru laipni un dalās ar cigaretēm.

Paldies par uzmanību.

Current Mood: disappointed

viedokļi - padomi?


Aug. 10th, 2017 04:10 pm

Es nesaprotu, patiesībā, kāpēc cilvēkiem ir tāda neglābjama tendence pēc neveiksmīgām attiecībām , vai pajukušām draudzībām - nolikt otru līdz ar zemi? Lai paceltu sevi augstāk nekā to otru personu? Bet tas otrs cilvēks taču reiz bija tas,kam tu uzticējies un stāstīji visu - tad kā viņš var būt tik sūdīgs, ka tas ir jānoliek? Riebīgā cilvēka daba kārtējo reizi šeit parādās. Nav vajadzības pēc tā. Ir cilvēki,kuri mūs salauž un kuri aiziet no mūsu dzīvēm, bet viņi nemaz nav slikti. Viņu loma tavā dzīvē vienkārši jau tika nospēlēta un ir laiks iet tālāk. Mēs maināmies katru dienu, mainās mūsu sajūtas un emocijas. Taču paskaties uz sevi - tu pat neesi tas,kas tu biji mēnesi atpakaļ. Katras dienas jaunās pieredzes (kaut vissīkākās lietas) mūs maina un padara vai nu labākus,lai gadiem ejot, mēs kļūtu par tādiem cilvēkiem kādiem mums ir jābūt. Mēs visi dažreiz esam egoistiski sūda gabali, bet tikai tāpēc, ka cilvēks ir kļūdījies, nenozīmē ,ka viņš ir sliktāks par tevi. Bieži vienkārši nepiedomājam pie mūsu rīcībām un vārdiem ,kas varētu sāpināt otru. Arī es neesmu zelts un bieži par šo aizmirstu, izspļaujot kādu sliktu vārdu par kādu no cilvēkiem ,kas man nodarījuši pāri. Bet tomēr ir atšķirība vai centies būt labāks ar to visu un piedomāt pie tā vai arī tev ir vienkārši vienaldzība uz dzīvi un to ko tev tā sniedz pretī. Tā ir skarba un sūdīga, bet savā ziņā tomēr skaista - tā mums sniedz tik daudz iespēju un tik daudz visādu notikumu. Tā mūs pārmāca tikai tāpēc, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem nekā esam šodien.

Mans terapeits un arī zīlniece, pie kuras biju aizgājusi, man teica, ka es dzīvojot šodienai, lai vienkārši izvilktu šo nedēļu, vēl ļaunāk - mēnesi vai pat gadu. Tas ir tas ko tev nodara depresija un negatīvisms, uz kuru pilnīgi noteikti nevajag koncentrēties un iegalvot sev ,ka tev tāda ir, jo tas var novest pie tik daudz kā sliktāka. Atteicos lietot zāles, jo ,manuprāt, tas manu psihi iedragātu vēl vairāk un es būtu vēl sapistāka nekā jau esmu šobrīd un ticiet man - šobrīd jau ir pietiekami daudz. Visu to negatīvo es cenšos padarīt kaut kādā veidā skaistāku - izlieku uz baltas papīra lapas dzejā, kuru cilvēki lasa, lai salīdzinātu ar stāvokļiem ,kur tie ir šobrīd vai vienkārši tāpēc, ka tie prot izbaudīt dzeju un barojas no tām sajūtām, kuras es tur lieku iekšā, viņi tās sajūt un es domāju, ka tas ir skaisti.

Skatoties,kur es biju gadu, divus ,trīs atpakaļ.. vispār smiekli nāk. Šķiet,ka šis ir vispieaugušākais punkts kādā esmu jebkad bijusi ,ar visu to,ka esmu depresīva ,maza būtne jau no 14 gadu vecuma, kas katru dienu ir cīņā ar sevi. Cilvēki, kuri šķita,ka ir vistuvākie - ir visvairāk nodevuši. Tādēļ,pat ja tev cilvēks ir tuvs, tas nenozīmē ,ka viņam var uzticēties, pat, ja tā ir māte vai brālis, vai labākais draugs,kas ir māsa. Dažreiz simtreiz efektīvāk ir izrunāties tieši ar svešinieku, kas neko par tevi nezin un ir ieciklējies vairāk uz sevi. Viņš tevi dzirdēs, bet līdz galam tevī nemaz neiedziļināsies un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tikko tu par daudz sāc iedziļināties - sākas pārdomas, pārlieku liela domāšana nav nekas labs un veselīgs, vēljovairāk ,ja svešu problēmas sāc uztvert kā savas, kas man ir kā milzīgs mīnuss no kura es cenšos atkratīties nost. Arī tas,ka svešs cilvēks tev arī uzreiz visu pateiks kā ir un viņam nebūs nekāda vajadzība runāt par tevi tālāk, jo citiem nemaz neinteresēs viņa dzīve. Savādāk ir ar draugiem ar kuriem jums jau ir kopīgu draugu, jo bieži citiem patīk apspriest tavas problēmas ar citiem tev pazīstamajiem cilvēkiem. BET tas nebūt nenozīmē, ka viņu mērķis ir bijis tev ieriebt, tas vairāk nozīmē to, ka viņi vienkārši nepiedomāja pie tā ko viņi dara. Un dienas beigās tu paliec pats ar sevi un esi vienīgā būtne, kam vari uzticēties. Bet ko tev vēl vairāk vajag? Ir taču labi tā kā tas jau ir.

Current Mood: creative
Current Music: alt-J (∆) Breezeblocks

padomi?


Aug. 10th, 2017 03:15 pm

Šīs brīvdienas,kas man bija, ir likušas man daudz aizdomāties. Patiesībā apkārt ir tik daudz foršu cilvēku, kuriem ik dienā paejam vienkārši garām ,pat neapzinoties cik līdzīgi jūs esat. Lai gan bija daudz par daudz alkohola un tas mani noveda pie sevis apkaunošanas sociālajos tīklos, kā , piemēram, snapchatā un konkrēta cilvēka priekšā, bija lieliski! nevarētu neko tādu nožēlot. Mēs iepazinām manu vienaudžu grupu, kuri bija tik pat ļoti apmaldījušies sevī cik mēs paši. Mēs dejojām līdz pašai pēdējai dziesmai, dzērām pretīgu šņabi un meklējām jūru līdz 5 rītā. Iepazinu arī LGBT cilvēkus, kuri bija tik atvērti par sevi. Sēžoties pie galda, meitene uzreiz jautāja vai man ir puisis, protams, atbildēju ,ka nav, un meitene uzreiz pārjautāja - bet vai tev ir meitene? Kas mūs noveda pie sarunām par dzīvi un sarunājām, ka noteikti jāsatiekas vēl kādu reizi. It kā tā būtu pilnīga norma, kas tā arī ir. Bet es nekad nedomāju,ka tādā festivālā atradīšu tos sauktos "savus cilvēkus" un visi bija tik ļoti atbalstoši šajā visā , uzdeva nebeidzamus jautājumus. Pirmo reizi redzēju kā mans brālis atpūšas un ir viņš pats, neko neslēpjot no sevis, mums bija jautri un tādu atmiņu tiešām vajag vairāk. Meitenei bija noberztas visas kājas, tādēļ ņēmu viņu pičpaunā un panesu kādu gabalu, kaut pati jau vairs knapi vilkos.

Atgriežoties pie tā stāsta par jūras meklēšanu - mēs to tā arī neatradām, mēs atradām tā vietā milzīgu niedru lauku ,ar skatu torni vidū un skaistu saullēktu, kur taisījām visādus muļķīgus video un uzvedāmies kā bērni vismaz vienu brīdi, šķita, ka visas problēmas pazūd no mūsu dzīvēm un mēs varam būt brīvi un mēs paši, lēkājot, smejoties un viens otram dodot visādus muļķīgus nicknamus. Es nekad nebiju jutusies tik labi svešu cilvēku sabiedrībā. Pavadot viņus uz viņu telšu pilsētiņu , ar brāli devāmies atpakaļ uz mūsu kolektīvu, ejot pār to lauku, kur notika viss pasākums , likās ,ka nupat bijusi zombiju apokalipse - visas glāzes un pudeles bija samētātas rīta saules gaismā , tas man atgādināja kādi mēs cilvēki cūkas patiesībā esam. Katram galvenais ir piepist mulli un apmaldīties kaut kur sevī alkohola reibumā, līdz vairs tu nesaproti ko tu dari un kas tu esi - bieži pazaudē pašcieņu. Kad gandrīz jau bijām pie mūsu telšu pilsētiņas - ieraudzījām jaunu puisi, kurš bija pārkurijies marihuānu ar savu draugu un sauca mūs uzpīpēt un iedzert viskiju ar viņu - mēs aizgājām un , godīgi, tik smieklīgu cilvēku es biju satikusi pirmo reizi dzīvē. Tā smējāmies, ka vēders sāpēja, apsolījos, ka kādreiz aizbrauksim pie viņa ,uzcepsim gaļu un iedzersim pa aliņam, kas, protams, bija tīri pieklājības pēc. Smieklīgi vispār kā viņš savu draugu sauca ar mums dzert un runāja ar viņu, es pat nocitēšu viņa teikto "Viņš ir narkodīleris, JANKA, KROPLI, NĀC DZERT" un stāstīja kā viņš nopircis to viskiju pa 60 eiro, jo viņam esot baigi daudz naudas. Pārsmējāmies un devāmies tālāk, kad bijām pie mūsu kolektīva, pulkstens jau bija pus astoņi no rīta, lielākā daļa jau bija pamodušies un sauca mūs ēst brokastis, mēs tikko atgājuši no alkohola reibuma sēdāmies pie galda un ēdām.

Aizgāju gulēt ap astoņiem rītā, pamodos mašīnā un visi jau bija aizbraukuši, izņemot mana ģimene. Pasmaidīju par vakarnaktī notikušo un tajā pašā laikā bija skumji. Viņa man apsolīja, ka pazvanīs ,bet tā arī to neizdarīja. Braucot mājās ,mans tēvs jau manāmi iepidžinājis - pie stūres nevarēja braukt, brauca Artūrs, un viņš pēkšņi izdomāja ,ka jāiebrauc Tukumā pie radiem - piebraucām. Visi mīļi sagaidīja un, protams, pirmais jautājums ieejot iekšā mājā pie viņiem bija - dzersi ? Es nezināju ko lai atbild, jo tolkam vēl nebiju atgājusi no iepriekšējās nakts - bija gulēta pusotra stunda. Tad mans tēvs iesaucās :"Protams, ka dzers, viņai jau tagad ir 18, no mana lāsta ir atbrīvota, lai iedzer ar mums vecajiem" and so it continued... līdz pasēdējām pāris stundas un bija jābrauc tālāk - tāls ceļš bija uz mājām vēl. Izdomāju,ka man vajag aliņus , iebraucām tuvākajā benzīntankā un nopirku tos, pirmo reizi dzīvē tēvam savam pirku alkoholu. Atbraucot mājās, viss bija mierīgi - pārsmējāmies un mierīgi aizgājām gulēt pēc šīm negulētajām naktīm.

Pamodos un pēc pāris stundām viņa, beidzot, man bija kaut ko uzrakstījusi , bet tas bija :"mums nopietni jāparunā". Nakts, kad viņa man pateica ,ka viņai vairs nevajag tādu kā mani savā dzīvē. Man pazuda pamati zem kājām, nē , sajūta bija tāda it kā nebūtu rokas, it kā nebūtu kājas, es neko nesapratu. Trīcot neizpratnē kāpēc tā un ko es izdarīju nepareizi - vai viņai kauns, ka tāda esmu , vai vienkārši neesmu pietiekami laba. Nekas no tā, bet tikai tas, kā viņa nespēj aizmirst kādu citu. Ar visu to, ka pa tām dienām biju gulējusi tikai kādas 5 stundas, es nespēju aizmigt, es nespēju saņemties. Pēc tā visa tvēru telefonu rokās un rakstīju vienīgajam cilvēkam ,kas mani vēl spēj saklausīt šajā visā, bet es pat nespēju parakstīt.

Sajūtas nebija aprakstāmas. Viss trīc - tu neko nesaproti, sēdi , asaras birst, jūti kā iekšā atkal viss brūk kopā ar visu to,ka tik ilgu laika periodu biji jutusies tik labi. Stiklains skatiens, īsti nesaskati neko, acis aizmiglotas dēļ asarām un plaušas pilnas cigarešu dūmu - tu sēdi līdz rīta ausmai un domā kāpēc tu nekad neesi gana.. Kāpēc no tevis visiem ir tik viegli aiziet? Ja centies tā,ka plēs sevi uz pusēm. Tas nav taisnīgi, tas nav taisnīgi..

padomi?


Aug. 10th, 2017 12:48 am 01.21am

kļūst jau vēls,varu derēt,ka būs kārtējā negulētā nakts un es zinu,ka drīz vairs šo saitu tik daudz neizmantošu kā šobrīd, jo gluži vienkārši - nebūs laika, bet tagad esmu vienkāršā bezdarbībā ar nebeidzamiem jautājumiem uz kuriem nav atbildes un tikko svaiga brūce man ir vaļā atplēsta. es šādi varētu filozofēt stundām ilgi, bet ,ņemot vērā, ka nav ar ko - es to daru pati ar sevi, smieklīgi vispār. man liekas smieklīga šī cliche jaunības mīla, kura tika vismazāk gaidīta un arī mani vienaudži, es saprotu to,ka citi ne sūda nemāk novērtēt to ko viņiem dod otrs cilvēks , viņi to novērtē ,kad ir par vēlu, mēs cilvēki.. mēs tādi esam. mēs nemākam neko novērtēt, jo ātri pierodam un viss liekas pats par sevi saprotams.

Lanas Del Rey un the Smiths mūzika mani nomierina, tā iet man caur kauliem. lai arī tas liek ilgoties pēc tevis, es vienkārši gribēju kaut man no tevis būtu bijusi normāla iespēja atvadīties, kā mēs vienmēr to daram - a tight hug, kisses on the forehead and so much love. Vai tu man vari pateikt kāpēc tik ilgi šo slēpi no manis? nav jau brīnums, ka nekad telefonu manā klātbūtnē rokās neņēmi.. es vienkārši vēlējos kaut viss būtu beidzies savādāk, nē, es cerēju ,ka ar tevi viss beigsies savādāk. un man ir bail, ka kad atkal sauksi - es aizskriešu atpakaļ ,pat neatskatoties. Kad tu man teiksi, ka kļūdījies un ,ka tev vienkārši bija putra galvā. Bet ,ja jau tu viņu mīli, tad kāpēc biji ar mani? Kādēļ teici man tās visas lietas un pirki to lāci, kuru tagad es esmu iemetusi skapī, lai neatcerētos par tevi. Iemetu skapī un netaisos pat vērt vaļā, jo atceros kā sasmaržināji viņu ar savām smaržām un teici :"tas tev, kad nebūšu tev blakus un pietrūkšu" atceros arī pēdējo reizi ,kad biji man blakus. Viss taču bija lieliski! mēs pavadījām divas dienas kopā , es taisīju tev rīta kafiju un tu nāci un apskāvi mani no mugurpuses , uzspiežot slapju buču uz vaiga. un kā tu man teici, ka gribēji filmu skatīties tikai tāpēc, lai varētu man pagulēt blakus un mīļot. Es nekad neizpratu to laimes garšu, līdz tajā rītā pamodos un pirmais ko ieraudzīju.. tā biji tu. piespiedusies man klāt ar visu savu miesu un ar savu skaisto seju. es taisiju tev vakariņas un vakarā ,kad brauci prom , noskūpstīju ardievas. viss likās tik īsts, pirmo reizi dzīvē, viss likās tik patiess.. un sirdij silts un mīļš. Bet es nevēlos ,lai kāds cits ieņemtu tavu vietu, jo tev ir jābūt man blakus. Tev ir jāguļ man blakus gultā un tikai ar tevi vēlos sēdēt dīvānā ,dzert aliņus un runāt līdz 3 rītā, laiku pašas nemanot. Visas tās sīkās nianses ,kas mums bija. Es šo rakstu, jo varbūt, varbūt kādreiz kāds sapratīs par kādām sajūtām es šobrīd runāju, jo aprakstīt jūtas - tas nav reāli, viss ko es varu darīt ir aprakstīt atmiņas un tā brīža sajūtas. Atceros kā katru reizi kā gājām kopā pīpēt un sēdāmies uz soliņa, tu tik ļoti vēlējies mani visu laiku blakus, ka pat tad nevarēji atiet - tu vienmēr pārliki man pāri kāju un ieāķējies manā elkonī. Katra sīkā detaļa, vienmēr gultā piebīdīsies man aizvien tuvāk un tuvāk, līdz mēs principā bijām gandrīz viens un tas pats cilvēks, bet mums tāpat nebija gana tuvu. Kā pirmo reizi Rīgā ar trolejbusu braucām pa zaķi un tu man teici, lai neskatos nevienam acīs, jo mums bija bail, ka noķers kontrole. Kā sēdējām pie ūdens ar skatu uz Rīgu , tu ieķēries man elkonī, kā vienmēr to dari, un stāstīji cik ļoti mani aprīno un cik ļoti tev patīku. Kā skrējām pa lietu, lai paspētu uz vilcienu un visas salijām, pēc tam ,ieliecot vagonā, izdomājām ,ka nemaksāsim un centāmies izskatīties pēc iespējas dabiskāk, kaut abas zinājām , ka no malas izskatījāmies pēc kaut kādiem gopņikiem, kā kontrole pagāja garām un mēs valdījām smieklus, beigās ,izlecot no vilciena smējāmies pilnām rīklēm par visu ,kas notika tā brauciena laikā, jo viss likās tik sasodīti smieklīgs. Kā tu man parādīji savas mīļākās dziesmas un es momentā tās iemīlēju, jo mums viss bija tik sasodīti līdzīgs. Mēs bijām perfektas, pat vairāk kā tas, mēs bijām kā radītas viena otrai. Visas tavas sejas mīmikas,kad negribēji, lai eju prom vai centies mani uz kaut ko pierunāt, tava mīļā balss..kad domā par to tā - mums tik daudz kas kopā noticis. es atceros visu, jā, bet žēļ ,ka man nebūs iespēja izveidot jaunas atmiņas ar tevi un vēl vairāk to nekā līdz šim tās jau ir. Tas mani grauž ,bet es rakstu to un smaidu ar pilnu un izteiktu smaidu, jo šīs visas atmiņas ir skaistas, līdz ar to - nenožēloju neko. Paldies ,ka tu vienmēr biji,kad tevi vajadzēja visvairāk un teici iedvesmojošus vārdus, es tos novērtēju, pat ja es nemāku normāli reaģēt uz lietām, dēļ sava morālā stāvokļa. Un es nekad nedomāju ,ka man pašai savā gultā būs tik vientuļi, kur viss ir piesūcies ar tavu smaržu, kur tavs ķermenis gulēja no rītiem un naktīs man blakus, kad tavi mati bija man sejā un pa visu matraci un kā tu man rādīji visas savas bērnības rētas un stāstīji cik dažādos sāpīgos veidos tās dabūji un es katru reizi tās noskūpstīju. Es visu atceros ,es ceru,ka tu arī. Skatīsies atpakaļ kādu dienu un atcerēsies visu šo ar smaidu, jo mēs vismaz mēģinājām, vaine? at least we fucking tried, darling un tas ir pats galvenais.


Es nezināju,ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā,bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries.

Current Mood: awake
Current Music: SWMRS - Lose It

padomi?


Aug. 9th, 2017 09:47 pm

zinu,ka šeit tos "draugus" pilnīgi noteikti nesavākšu, tādēļ rakstīšu te tik daudz sūdu cik vien ir iespējams. Es trešo dienu neesmu pametusi savu istabu, ņemot vērā cik ļoti cenšos būt pozitīva un nedomāt par to sūdu, kas man galvā darās. and guess what - IZDEVĀS JAU , bet pāris dienas atpakaļ šis tas notika, kas bija pizģets vispār un viss tas negatīvais kumols manī uzsprāga kā bumba, es vispār esmu kā bumba ar laika degli, ik pa brīdim šādi, bet pirmo reizi tā notiek vasaras laikā. šādi nebiju jutusies kādus 6 mēnešus un viss liekas tik slikti, slikti, slikti, kaut patiesībā nemaz nav, es vienkārši domāju krietni par daudz un izolējos no visiem. ar tik maz cilvēkiem komunicēju ,salīdzinot kā viss bija pirms tam, man visi sāk krist uz nerviem un sāku saprast to,ka patiesībā nevienam nevar uzticēties kā es to darīju iepriekš, i didnt want to lose you (lost myself instead) . s o m u c h s h i t g o i n g o n , ka nezinu kā,lai visu to savāc, kā sūdi pa zemi eksplodējuši pa visām malām , ka stāvi ,skaties un nezini no kura gala ,lai vispār sāk to visu vākt, es esmu shook, ka neesmu vēl atstiepusi savus pedāļus, bet laikam vēl tas mans laiks nav pienācis īsti. Pat nezinu vai varu teikt, ka gribu nomirt, es gribētu vairāk apstādināt laiku un neko nedarīt, beigt eksistēt un tā, lai citi mani neredz, uz kaut kādas salas ar savu kaķi un vienreizējo playlist sēdēt un izbaudīt kokteiļus, jo esmu alkoholiķe, kas pēdējā laikā mani nomāc arī. HAha, ja vien es mācētu normāli dzert - ko es nemāku , piepišos un sataisu tādu kaunu sev it visur ,ka pēc tam grūti no mājas iziet. laiks kaut kā velkas, bet vasara dzenas uz priekšu.

kaut kā grūti dzīvot ar apziņu, ka diez vai tevi vēl kādreiz satikšu, tu teici ,ka tā jau neesot bijusi mana vaina, bet šķiet ,ka ir gan. Kaut kā ir jāpeld uz priekšu pa straumi, es pieķēros vairāk nekā man patiesībā likās. i h o p e i m n o t i n l o ve , not just yet, i need time. but can u pls come back its been shitty without you here and ugh tik debīli ko tādu šeit rakstīt, es tak zinu,ka nekad pat neizlasīsi. es pat nezinu kas vairs esmu , esmu papisusies sevī , tiklīdz sāku tavā priekšā krist ceļos ,pazaudēju sevi.

p.s i hope youre doing alright, i hope you feel good and are working on yourself. i miss you.

padomi?


Aug. 9th, 2017 09:18 pm es citreiz vispar nez

es šajā saitā nezinu cik, pāris stundas? bet nočakarējos pamatīgi kamēr uzliku normālu background un visu parējo, kamēr atradu, citreiz tiešām jūtos kā 80 gadīga ome, kad neko nemāk no mūsdienu tehnoloģijām. also.. es pīpēt gribu, averdečī!

Current Mood: bitchy
Current Music: Snow Patrol - Chasing Cars

padomi?


Aug. 9th, 2017 07:52 pm dusmas un citi sūdi

es nesaprotu, es nesaprotu kāpēc pasaule griežas ap savu asi un tu man mugurā varēji iecirst kā ar nazi. burtiski iedirst manā dvēselē. kā var tik viegli pasūtīt dirst cilvēku ,kuram tu tik daudz nozīmē? tak nenāc vairs atpakaļ, tas aiziešanas iemesls bija smieklīgs un varu saderēt,ka pat ne grama patiess. man smiekli nāk. es jau zinu - neesmu enģelis, mēdzu piepisties un sadarīt sūdus, bet visi jau esam cilvēki, ne tā? laikam jau neesmu tavā līmenī pēc tavām domām, bet tu padomā par to,ka otru kā mani vairs neatradīsi, kurš tā skraidīs tev pakaļ , pacietīs tavu sūdu un vēl uz rokām nesās. vispār,pretīgi domāt par to ,ka biji ar mani, lai izmestu viņu no galvas, skūpstot mani arī domāji par viņu? lūdzu nenāc vairs atpakaļ, man pēc tevis pazudusi ticība cilvēkos un,ka kādu vispār varēšu saukt par savu, tu man biji vissvarīgākā un labākā, paldies par kopā pavadīto laiku.

padomi?