cindy - Post a comment

Es nesaprotu, patiesībā, kāpēc cilvēkiem ir tāda neglābjama tendence pēc neveiksmīgām attiecībām , vai pajukušām draudzībām - nolikt otru līdz ar zemi? Lai paceltu sevi augstāk nekā to otru personu? Bet tas otrs cilvēks taču reiz bija tas,kam tu uzticējies un stāstīji visu - tad kā viņš var būt tik sūdīgs, ka tas ir jānoliek? Riebīgā cilvēka daba kārtējo reizi šeit parādās. Nav vajadzības pēc tā. Ir cilvēki,kuri mūs salauž un kuri aiziet no mūsu dzīvēm, bet viņi nemaz nav slikti. Viņu loma tavā dzīvē vienkārši jau tika nospēlēta un ir laiks iet tālāk. Mēs maināmies katru dienu, mainās mūsu sajūtas un emocijas. Taču paskaties uz sevi - tu pat neesi tas,kas tu biji mēnesi atpakaļ. Katras dienas jaunās pieredzes (kaut vissīkākās lietas) mūs maina un padara vai nu labākus,lai gadiem ejot, mēs kļūtu par tādiem cilvēkiem kādiem mums ir jābūt. Mēs visi dažreiz esam egoistiski sūda gabali, bet tikai tāpēc, ka cilvēks ir kļūdījies, nenozīmē ,ka viņš ir sliktāks par tevi. Bieži vienkārši nepiedomājam pie mūsu rīcībām un vārdiem ,kas varētu sāpināt otru. Arī es neesmu zelts un bieži par šo aizmirstu, izspļaujot kādu sliktu vārdu par kādu no cilvēkiem ,kas man nodarījuši pāri. Bet tomēr ir atšķirība vai centies būt labāks ar to visu un piedomāt pie tā vai arī tev ir vienkārši vienaldzība uz dzīvi un to ko tev tā sniedz pretī. Tā ir skarba un sūdīga, bet savā ziņā tomēr skaista - tā mums sniedz tik daudz iespēju un tik daudz visādu notikumu. Tā mūs pārmāca tikai tāpēc, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem nekā esam šodien.

Mans terapeits un arī zīlniece, pie kuras biju aizgājusi, man teica, ka es dzīvojot šodienai, lai vienkārši izvilktu šo nedēļu, vēl ļaunāk - mēnesi vai pat gadu. Tas ir tas ko tev nodara depresija un negatīvisms, uz kuru pilnīgi noteikti nevajag koncentrēties un iegalvot sev ,ka tev tāda ir, jo tas var novest pie tik daudz kā sliktāka. Atteicos lietot zāles, jo ,manuprāt, tas manu psihi iedragātu vēl vairāk un es būtu vēl sapistāka nekā jau esmu šobrīd un ticiet man - šobrīd jau ir pietiekami daudz. Visu to negatīvo es cenšos padarīt kaut kādā veidā skaistāku - izlieku uz baltas papīra lapas dzejā, kuru cilvēki lasa, lai salīdzinātu ar stāvokļiem ,kur tie ir šobrīd vai vienkārši tāpēc, ka tie prot izbaudīt dzeju un barojas no tām sajūtām, kuras es tur lieku iekšā, viņi tās sajūt un es domāju, ka tas ir skaisti.

Skatoties,kur es biju gadu, divus ,trīs atpakaļ.. vispār smiekli nāk. Šķiet,ka šis ir vispieaugušākais punkts kādā esmu jebkad bijusi ,ar visu to,ka esmu depresīva ,maza būtne jau no 14 gadu vecuma, kas katru dienu ir cīņā ar sevi. Cilvēki, kuri šķita,ka ir vistuvākie - ir visvairāk nodevuši. Tādēļ,pat ja tev cilvēks ir tuvs, tas nenozīmē ,ka viņam var uzticēties, pat, ja tā ir māte vai brālis, vai labākais draugs,kas ir māsa. Dažreiz simtreiz efektīvāk ir izrunāties tieši ar svešinieku, kas neko par tevi nezin un ir ieciklējies vairāk uz sevi. Viņš tevi dzirdēs, bet līdz galam tevī nemaz neiedziļināsies un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tikko tu par daudz sāc iedziļināties - sākas pārdomas, pārlieku liela domāšana nav nekas labs un veselīgs, vēljovairāk ,ja svešu problēmas sāc uztvert kā savas, kas man ir kā milzīgs mīnuss no kura es cenšos atkratīties nost. Arī tas,ka svešs cilvēks tev arī uzreiz visu pateiks kā ir un viņam nebūs nekāda vajadzība runāt par tevi tālāk, jo citiem nemaz neinteresēs viņa dzīve. Savādāk ir ar draugiem ar kuriem jums jau ir kopīgu draugu, jo bieži citiem patīk apspriest tavas problēmas ar citiem tev pazīstamajiem cilvēkiem. BET tas nebūt nenozīmē, ka viņu mērķis ir bijis tev ieriebt, tas vairāk nozīmē to, ka viņi vienkārši nepiedomāja pie tā ko viņi dara. Un dienas beigās tu paliec pats ar sevi un esi vienīgā būtne, kam vari uzticēties. Bet ko tev vēl vairāk vajag? Ir taču labi tā kā tas jau ir.