cindy - Post a comment

Uz palodzes sakrājušies tik daudz izsmēķu, tā ir tik pat nekārtīga cik es pati šobrīd. Sirdī kaut kāda nemierīga sāpe - es nevaru nosēdēt uz vietas, es nevaru uz tevi noskatīties. Es nezinu vai varu būt bez tevis, bet varbūt vienkārši pieradums. Pēc šodienas ir vairāk kā skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā tas bija. Liekas, ka tiešām esmu saplēsta pa gabaliņiem ,es vairs nesaprotu kas ir kas un uz ko man tiekties, ko man sacīt, no kā izvairīties un kam roku sniegt. Esmu pazaudējusi ticību sevī, pašu sevi un ticību cilvēkiem tāpat. Pazaudējot tevi, varbūt atkal atradīšu pati sevi? Bet ko darīt, ko teikt, ja joprojām nevaru iedomāties kādu citu sev, šeit blakus. Kādu citu, kam stāstīt jebkuru brīdi, kas noticis, vienalga labo vai slikto. Viss ko varu darīt ir cerēt, ka šī nav mīlestība, bet gan kaut kāds dullums un stipra pieķeršanās. Arī uzklausot manu jauno interneta draudziņu , saprotu, ka neesmu vienīgā kam tik čābīgi iet un mēs daudz ko patiesībā izdomājam savā galvā, izdomājam ko tādu kā tur nemaz nav. Es vēlos kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ, bet tajā pašā laikā, es nezinu vai es kaut ko mainītu, ja nu vienīgi - es censtos vairāk un nebūtu pieļāvusi to ko es pieļāvu pāris mēnešus atpakaļ. Šī nakts būs gara, jo esmu eksplodējusi un vēlos kaut būtu kāds, kam tā līdz galam varētu šo sāpi izsūdzēt. Es tik ļoti gribu parunāt ar tevi, bet es nezinu kā tu, ja reiz pieļāvi šādu izvēli. Un man tik žēl, man tik ļoti žēl, ka nemācēju tevi mīlēt pareizi un dot to ,kas tev bija jādod, liku tev vilties un lēnām pazust no manis. Man ir palikusi tikai cerība, cerība uz ko labāku, cerība, ka tu atradīsi ko labāku, cerība, ka būs kāds, kas mīlēs tevi pareizi.