cindy - Post a comment

kļūst jau vēls,varu derēt,ka būs kārtējā negulētā nakts un es zinu,ka drīz vairs šo saitu tik daudz neizmantošu kā šobrīd, jo gluži vienkārši - nebūs laika, bet tagad esmu vienkāršā bezdarbībā ar nebeidzamiem jautājumiem uz kuriem nav atbildes un tikko svaiga brūce man ir vaļā atplēsta. es šādi varētu filozofēt stundām ilgi, bet ,ņemot vērā, ka nav ar ko - es to daru pati ar sevi, smieklīgi vispār. man liekas smieklīga šī cliche jaunības mīla, kura tika vismazāk gaidīta un arī mani vienaudži, es saprotu to,ka citi ne sūda nemāk novērtēt to ko viņiem dod otrs cilvēks , viņi to novērtē ,kad ir par vēlu, mēs cilvēki.. mēs tādi esam. mēs nemākam neko novērtēt, jo ātri pierodam un viss liekas pats par sevi saprotams.

Lanas Del Rey un the Smiths mūzika mani nomierina, tā iet man caur kauliem. lai arī tas liek ilgoties pēc tevis, es vienkārši gribēju kaut man no tevis būtu bijusi normāla iespēja atvadīties, kā mēs vienmēr to daram - a tight hug, kisses on the forehead and so much love. Vai tu man vari pateikt kāpēc tik ilgi šo slēpi no manis? nav jau brīnums, ka nekad telefonu manā klātbūtnē rokās neņēmi.. es vienkārši vēlējos kaut viss būtu beidzies savādāk, nē, es cerēju ,ka ar tevi viss beigsies savādāk. un man ir bail, ka kad atkal sauksi - es aizskriešu atpakaļ ,pat neatskatoties. Kad tu man teiksi, ka kļūdījies un ,ka tev vienkārši bija putra galvā. Bet ,ja jau tu viņu mīli, tad kāpēc biji ar mani? Kādēļ teici man tās visas lietas un pirki to lāci, kuru tagad es esmu iemetusi skapī, lai neatcerētos par tevi. Iemetu skapī un netaisos pat vērt vaļā, jo atceros kā sasmaržināji viņu ar savām smaržām un teici :"tas tev, kad nebūšu tev blakus un pietrūkšu" atceros arī pēdējo reizi ,kad biji man blakus. Viss taču bija lieliski! mēs pavadījām divas dienas kopā , es taisīju tev rīta kafiju un tu nāci un apskāvi mani no mugurpuses , uzspiežot slapju buču uz vaiga. un kā tu man teici, ka gribēji filmu skatīties tikai tāpēc, lai varētu man pagulēt blakus un mīļot. Es nekad neizpratu to laimes garšu, līdz tajā rītā pamodos un pirmais ko ieraudzīju.. tā biji tu. piespiedusies man klāt ar visu savu miesu un ar savu skaisto seju. es taisiju tev vakariņas un vakarā ,kad brauci prom , noskūpstīju ardievas. viss likās tik īsts, pirmo reizi dzīvē, viss likās tik patiess.. un sirdij silts un mīļš. Bet es nevēlos ,lai kāds cits ieņemtu tavu vietu, jo tev ir jābūt man blakus. Tev ir jāguļ man blakus gultā un tikai ar tevi vēlos sēdēt dīvānā ,dzert aliņus un runāt līdz 3 rītā, laiku pašas nemanot. Visas tās sīkās nianses ,kas mums bija. Es šo rakstu, jo varbūt, varbūt kādreiz kāds sapratīs par kādām sajūtām es šobrīd runāju, jo aprakstīt jūtas - tas nav reāli, viss ko es varu darīt ir aprakstīt atmiņas un tā brīža sajūtas. Atceros kā katru reizi kā gājām kopā pīpēt un sēdāmies uz soliņa, tu tik ļoti vēlējies mani visu laiku blakus, ka pat tad nevarēji atiet - tu vienmēr pārliki man pāri kāju un ieāķējies manā elkonī. Katra sīkā detaļa, vienmēr gultā piebīdīsies man aizvien tuvāk un tuvāk, līdz mēs principā bijām gandrīz viens un tas pats cilvēks, bet mums tāpat nebija gana tuvu. Kā pirmo reizi Rīgā ar trolejbusu braucām pa zaķi un tu man teici, lai neskatos nevienam acīs, jo mums bija bail, ka noķers kontrole. Kā sēdējām pie ūdens ar skatu uz Rīgu , tu ieķēries man elkonī, kā vienmēr to dari, un stāstīji cik ļoti mani aprīno un cik ļoti tev patīku. Kā skrējām pa lietu, lai paspētu uz vilcienu un visas salijām, pēc tam ,ieliecot vagonā, izdomājām ,ka nemaksāsim un centāmies izskatīties pēc iespējas dabiskāk, kaut abas zinājām , ka no malas izskatījāmies pēc kaut kādiem gopņikiem, kā kontrole pagāja garām un mēs valdījām smieklus, beigās ,izlecot no vilciena smējāmies pilnām rīklēm par visu ,kas notika tā brauciena laikā, jo viss likās tik sasodīti smieklīgs. Kā tu man parādīji savas mīļākās dziesmas un es momentā tās iemīlēju, jo mums viss bija tik sasodīti līdzīgs. Mēs bijām perfektas, pat vairāk kā tas, mēs bijām kā radītas viena otrai. Visas tavas sejas mīmikas,kad negribēji, lai eju prom vai centies mani uz kaut ko pierunāt, tava mīļā balss..kad domā par to tā - mums tik daudz kas kopā noticis. es atceros visu, jā, bet žēļ ,ka man nebūs iespēja izveidot jaunas atmiņas ar tevi un vēl vairāk to nekā līdz šim tās jau ir. Tas mani grauž ,bet es rakstu to un smaidu ar pilnu un izteiktu smaidu, jo šīs visas atmiņas ir skaistas, līdz ar to - nenožēloju neko. Paldies ,ka tu vienmēr biji,kad tevi vajadzēja visvairāk un teici iedvesmojošus vārdus, es tos novērtēju, pat ja es nemāku normāli reaģēt uz lietām, dēļ sava morālā stāvokļa. Un es nekad nedomāju ,ka man pašai savā gultā būs tik vientuļi, kur viss ir piesūcies ar tavu smaržu, kur tavs ķermenis gulēja no rītiem un naktīs man blakus, kad tavi mati bija man sejā un pa visu matraci un kā tu man rādīji visas savas bērnības rētas un stāstīji cik dažādos sāpīgos veidos tās dabūji un es katru reizi tās noskūpstīju. Es visu atceros ,es ceru,ka tu arī. Skatīsies atpakaļ kādu dienu un atcerēsies visu šo ar smaidu, jo mēs vismaz mēģinājām, vaine? at least we fucking tried, darling un tas ir pats galvenais.


Es nezināju,ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā,bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries.