spārns
kādā liriskā pastaigā pa pilsētu no sētas pēkšņi izšāvās pulks baložu. viens no tiem ar spārnu negaidīti ietriecās man acī. tad es sapratu, ka pavasaris ir atnācis.atnācis ar apreibušiem baložiem, kuriem ir kustības un trajektorijas sajūtas traucējumi.tāpēc nopirku saldās plūmes tabaku, lai nosvinētu.

jebkura mazākā kustība vai kustības līknes maiņa izraisa sāpes.kāds nevēlas saskaitīt manus zilumus? es skaitīju, bet sajuku skaitā un metu mieru.pārāk daudz un visu laiku viņi uzzied no jauna.pie visa vainīgs ir kalns, kas bija pārāk stāvs, pārāk sniegots, pārāk traumējošs. un ne viens man nepateica, ka nokrītot no pacēlāja, ir jātlaižās.Es iekrampējos no visas sirds, jo likās, ja atlaidīšu rokas, es nomiršu. tāpēc iekrampējos un ļāvu, lai mani uzvelk augšup ar vēderu pret zemi. to, cik smieklīgi tas izskatījās, es apjēdzu tikai dienu pēc.